Izstāde Vecumniekos rosina atcerēties 4. maiju pirms 30 gadiem

Atzīmējot Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu, 4. maijā pie Vecumnieku tautas nama bija apskatāma atmiņu izstāde.
Katrs varēja pakavēties pie balti klāta, svinīgi noformēta un ievziediem rotāta galda, aplūkot dažādos laikos fotogrāfijās iemūžinātus Vecumnieku ļaudīm svarīgus notikumus un valstiski nozīmīgus svētkus, iepazīties ar septiņu iedzīvotāju uzticētajiem stāstiem par viņu piedzīvoto 1990. gada 4. maijā.

Interesenti visas dienas garumā, vairāk gan pēcpusdienā, baudīja īpašo performanci. Izstādes fonu veidoja audio klausījums – skanēja Atmodas laika populārākās dziesmas un bijušās valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa par Latviju, bet plkst. 12 tika atskaņots vēsturiskais 1990. gada 4. maija balsojums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Cilvēki, ievērojot distancēšanās noteikumus, lasīja stāstus un atminējās sevi pirms 30 gadiem 4. maijā, bet jaunākās paaudzes pārstāvji vēsturiskos notikumus varēja tvert caur citu pieredzi un izjūtām. Lai sasniegtu plašāku auditoriju, stāsti būs pieejami arī virtuāli – tos plānots publicēt vietnes «Facebook» tautas nama lapā un novada pašvaldības mājaslapā internetā, «Bauskas Dzīvei» teic Jana Goževica, Vecumnieku tautas nama vadītāja.

«Valstī noteikto ierobežojumu dēļ sagatavotais svētku scenārijs bija jānoliek malā, tomēr vēlējāmies šo dienu atzīmēt, gribējām parādīt, ka esam un darbojamies. Prieks, ka iedzīvotāji to atzinīgi novērtēja,» sacīja J. Goževica.

«Dzīvoju Daugmalē un tajā dienā braucu ar autobusu uz Rīgu auklēt krustmeitiņu. Šoferis bija uzgriezis radio uz skaļāko, gāja balsošana un pēc katra «par» autobusā atskanēja ovācijas. Kad iebraucu Rīgā, rezultāts vēl nebija zināms, bet cilvēki bariņos devās uz Vecrīgu, visi smaidīgi un pacilāti. Daudziem rokās bija mazie «rādžiņi», laikam «Selga». Kamēr tiku līdz Purvciemam, sēde acīmredzot bija beigusies, jo, kad iegāju istabā, tētis teica, ka mums atkal ir «mūsu Latvija»,» atmiņu stāstā dalās Dace Starta.

«Joprojām spilgti atmiņā saulainā diena pirms 30 gadiem un tās radīto mirkļu īpašās sajūtas. Bija zināms, ka tajā dienā notiks Augstākās Padomes deputātu vēsturiskais balsojums par Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju, bet neviens nevarēja būt īsti drošs par rezultātu, jo visu varēja izšķirt viena balss.

Zinājām, ka balsojums notiks vakara sēdē. Tā kā tajā laikā strādāju Vecumnieku bērnudārzā, lai nenokavētu šo vēsturisko mirkli, ar kolēģēm balsojumu vērojām pie televizora ekrāna. Satraukums bija milzīgs, jo līdz pēdējam mirklim nebija pārliecības par rezultātu – vai nu iegūsim neatkarību, vai paliksim, kur esam. Taču iekšējā sajūta teica – kad tad, ja ne tagad. Kad pēc plkst. 19 bija iegūts vajadzīgais balsu skaits «par», sākās vārdos neaprakstāmas emocijas: sajūsma, prieks, eiforija, prieka asaras… gan mums pie televizora ekrāna, gan tūkstošiem cilvēku pie Augstākās Padomes ēkas Rīgā. Manuprāt, tādas izjūtas nevar iegūt, izlasot grāmatu vai noskatoties video, tās rodamas, tikai pašiem šādus mirkļus piedzīvojot.

Joprojām atmiņā arī tās dienas ceļš uz mājām novakarē, kad vēl spoži spīdēja saulīte un apkārtnē viss ieguva īpašu nokrāsu. Satiekot kaimiņu, kurš pēc tautības bija lietuvietis, priecēja, ka arī viņš dzīvoja līdzi latviešu tautai šajā vēsturiskajā mirklī un tikpat stipri priecājās, kā mēs visi. Tas liecināja, ka tautībai šādā brīdī nebija nozīmes, jo vēlme visiem bija kopīga – atjaunot Latvijas neatkarību. Novērtēsim to, ka mums ir sava valsts!» – tāds 4. maijs pirms 30 gadiem palicis prātā Valdai Larionovai.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju