Ģimene no Anglijas atgriežas Latvijā bērnu nākotnes dēļ; Iecavas laukos aprūpē aitu ganāmpulku 7

Arvien biežāk pārliecināmies, ka aizbraukušo tautiešu atgriešanos ne politisko partiju programmas, ne ierēdniecības labie nodomi nespēj radikāli veicināt. Tomēr palēnām gan  individuāli, gan bērnu svētītas ģimenes atrod ceļu atpakaļ uz Latviju un arī jaunu, drošu pamatu zem kājām.

Veiksmīgi izvēlēta dzīvesvieta
Kristai un Agrim Poļakiem darbs un dzīve kopš ierašanās Anglijā 2009. gadā ritēja veiksmīgi. Pārtikas ražotāju tehnikumā Latvijā Krista bija apguvusi viesnīcu servisu, tāpēc Anglijā varēja praktizēties un pēc tam atrast darbu. Arī Agris ar tā paša tehnikuma pavāra diplomu par darba trūkumu sūdzēties nevarēja. Krista teic, ka iedzīvojušies svešumā, paši nemanot. Pēc kāda laika Agris pievērsies savam biznesam, un ne ar kādiem birokrātijas šķēršļiem svešumā nav bijis jāsastopas. Dzīvojuši savā mājā piecpadsmit minūšu brauciena attālumā no Getvikas lidostas, taču doma par atgriešanos Latvijā vienmēr bijusi klātesoša. Galīgo lēmumu ģimenei vajadzējis pieņemt, kad mazā Keita paaugusies līdz skolas vecumam un vajadzējis saprast, kāda būs bērnu nākotne. Ar mazāko māsu Karlīnu meitenēm vien pāris gadu starpība.

Krista atceras: «Par dzīvesveida un dzīvesvietas izvēli mums abiem šaubu nebija – gribam būt Latvijā un vēlamies lauku māju ar zemi, kur saimniekot un attīstīt kādu lauksaimniecības nozari. Par pilsētas dzīvokli nesapņojām. Tomēr «sava kaktiņa, sava stūrīša zemes» meklējumi prasīja laiku.» Agris ar iznākumu ir apmierināts: «Lielas izvēles Latvijā tiešām nav, iegādāties kaut ko izsapņotu nebija viegli. Raudzījāmies gan uz Vidzemes, gan Kurzemes pusi, gribējām, lai mums būtu kāds meža nostūris. Turklāt Kristas  vecāki dzīvo Talsu pusē, manējie – Alojas novadā. Mūsu atradums septiņu kilometru attālumā no Iecavas ir ļoti veiksmīgs. Viduslatvija ģeogrāfiski ir izdevīga vieta, ja grib attīstīt biznesu un veidot plašākus kontaktus. Viss ir tuvu – Rīga, Jelgava, Lietuva, un vecākiem ar smaidu varam teikt, ka ciemos braukšanas ceļš ir aptuveni vienāds.»

Gatavojas «jēriņu skriešanas» laikam
Pirms pieciem  gadiem, 2015. gadā, sākās atgriešanās – ne tik vienkārša, kā sākumā bija šķitis. Jaunā ģimene iegādājās «Beitu» mājas kopā ar lietojamu saimniecības ēku un 40 hektāriem zemes. Bet vēl pēc gada Krista ar meitām atbrauca uz Iecavas novadu. Tagad vecākā  meita mācās Iecavas vidusskolas 2. klasē, Karlīna apmeklē bērnudārzu. Kristai vadītāja apliecība un auto krietni atvieglo dzīvi, vieglāk sakārtot ikdienu un plānotos darbus. Agris pavāra profesiju jau Anglijā nomainījis pret celtnieka darbu, un iemaņas noder arī savā saimniecībā.

Ģimene pašlaik aprūpē vairāk nekā 30 aitas – ‘Latvijas tumšgalves’, sākuši tikai ar sešām, bet ir iecere attīstīt fermu līdz pat trīssimt «galviņām». Martā lielā daļā ganāmpulka gaidāms  «jēriņu skriešanas» laiks. Krista atzīst, ka tad gan palīgi noderēs, un cer, ka vecāki atbrauks talkā. Kad Kristas un Agra izvēle nosvērusies par labu īstai lauku dzīvei, abu vacāki bijuši pārsteigti un izteikuši šaubas, vai tā būs labi, vai nebūs par grūtu ar maziem bērniem un tālu no vecvecāku atbalsta ikdienā. Taču nu jau arī vecāki «pieradināti» pie lauku dzīves. Abi jaunie lauksaimnieki pārliecināti, ka Anglijā iegūtais rūdījums krietni palīdz. Šī pieredze daudz ko iemācījusi.

Īstais ieguvums ir pašu paveiktais
Krista atzīst: «Mājas solis paņem laiku un rūpes, bet sniedz arī daudz gandarījuma. Tas, kas ir tavs, uzliek pavisam citu atbildību par darāmo, jo īstais ieguvums ir pašu paveiktais. Jā, dzīvojam it kā mazliet nošķirti, bet, izrādās, pasaulē, kāda tā kļuvusi tagad, tam ir lielas priekšrocības, salīdzinot ar pilsētas daudzdzīvokļu namiem un ielas burzmu. Lauksaimniecībā esam amatieri, tāpēc daudz jāmācās. Esmu apmeklējusi Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas biroja rīkotos seminārus par bioloģisko saimniekošanu laukos. Padomu vienmēr sniedz atsaucīgie un kompetentie konsultanti. Lieti noderējušas Anitas Vismanes zināšanas un ieteikumi, jo, saņemot  profesionālu atbalstu, noteikti ir vieglāk, nav «jākāpj uz grābekļiem». Veiksmīgi iesaistījāmies projektā par atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem un guvām iespēju par summu līdz 15 000 eiro iegādāties traktoru un siena rulonu presi.

Dažos gados Iecavas novadā esam iepazinuši kaimiņus, jaunus lauksaimniekus, kas arī pievērsušies aitkopībai. Varam apmainīties gan ar pozitīvu, gan negatīvu pieredzi. Laikam jau manī ir lauksaimnieka gēns, kā citādi patiktu darboties ar mājdzīvniekiem. Laukos varu darīt visu, nekas nav nepatīkami. Pašu priekam un vajadzībai turam arī vistiņas. Nākotnē noderētu  savs pārstrādes cehs, jo citādi darba augļus nākas atdot par pusvelti, bet viens neesi karotājs. Latvijā joprojām ļoti trūkst drosmes kooperēties.»

Valstiskās propagandas solītais atšķiras no realitātes
Agris, būdams pavārs, Anglijā vērīgi sekojis visam jaunajam un nepazīstamajam. Latvietis noskatījis, kā angļi dažādos ģimenes notikumos vai lielākos pasākumos uz iesma grilē «vien’ cuciņ» un pasniedz gatavo cepeti, sapratis, ka arī viņam šo prasmi vajag apgūt. Ja to dara pietiekami veikli, «realitātes šovs» gatavs – viesiem ļauts ne tikai vērot procesu, bet justies arī līdzdalīgiem. Tiklīdz cūku grilēšanu sācis Latvijā, ziņa ātri izplatījusies un «pasākums» kļuvis negaidīti populārs. Agris stāsta: «Esam bijuši arī Brīvdabas muzeja gadatirgū. Informācija par mums ir sociālā tīkla «Facebook» «Hog Roast.lv» kontā un mājaslapā, taču sākumā ziņa par šo jaunumu no «mutes mutē» izplatījās visātrāk.»

Agris Poļaks, pēc visiem atgriešanās pārbaudījumiem joprojām juzdamies spēkpilns, atzīst: «Daudz kas no solītās palīdzības ir tikai «uz papīra». Ja pašiem nav skaidras vīzijas un iesākuma kapitāla, atgriešanās sapnis drīz vien var pārvērsties par murgu. Pārejas periods ir grūts ne jau tikai psiholoģiskā ziņā vides maiņas dēļ. Nākas sastapties arī ar to, ka valstiskās propagandas solītais atšķiras no reāli pieejamā. Ja notic solījumiem, saskare ar īstenību ir sāpīga un, iespējams, ne katram pa spēkam. Taču ar bērniem neskraidīsi šurpu turpu, un es tiešām ceru, ka mūsu pūles nebūs veltas, lai bērniem Latvijā būtu labāka dzīve nekā jebkur citur plašajā pasaulē.»