Lai būtu pašiem savs nesamaitātas zemes stūrītis

Atstāt neapartu pļavu un cērtamo vecumu jau sagaidījušus kokus mežā – tas no ekonomiskā viedokļa pašreizējā situācijā nu nekādi nav pamatojams, pārliecinājies JĀNIS PRIEDNIEKS. Sākumā, mantojot dzimtas īpašumu Abavas krastos, no tā atturējusi ne tik daudz «zaļā» pārliecība, cik intereses tūkums par rudzu sēšanu, jo pats ir programmētājs, bet sieva Linda – keramiķe. Taču, ģimenē ienākot bērniem, abi arvien vairāk ir pārliecināti par savu tā laika izvēli. Tas bija un ir pareizi – atstāt pļavu, kur vasarās vērot krāsu mijas un noēsties spradzenes tā, ka vairs iekšā nelien.

Savs eksperimentālais lauciņš
Aptuveni 35 hektārus plašais īpašums netālu no tā dēvētā Zvejnieku tilta pār Abavu reiz piederējis Jāņa vevecvectēvam. Vēsturiski tas, visticamāk, bijis vēl plašāks, bet, sākoties padomju gadiem, izkārtots tā (vai vienkārši paveicies!), lai pietrūktu viena vienīga hektāra līdz tā dēvētā budža statusam, kas diezgan droši draudētu ar izsūtīšanu uz Sibīriju. Laika gaitā un mantošanas rezultātā īpašums, protams, sadalīts. Lai tas neaizietu pavisam svešās rokās, Priednieku ģimene pieņēmusi nebūt ne tik finansiāli ērto lēmumu daļu zemes atpirkt. Tagad šķiet, ka lēmums par savu zemes stūrīti Abavas ielejas dabas parkā bijis pareizs.

Kādas sankcijas draudētu, ja īpašumā esošās pļavas tomēr izdomātu uzart, Jānis pateikt nevar. «Art man nebija aktuāli! Bet līdz šim bijis tā, ka par vienkārši apstrādātu zemi bija iespējams saņemt 50 eiro par hektāru, bet, ja tā ir bioloģiski vērtīga pļava, atkarībā no kategorijas, – no 80 līdz 300 eiro par hektāru.» Desmit gadu laikā un savā ziņā arī eksperimentējot – kaut ko nopļaujot, kaut ko atstājot, lai sēklas izsējas, – dažas pļavas ir iespējuši uzdabūt no 1. un 2. kategorijas līdz pat 3. kategorijai. Pēc pašu iniciatīvas ik pa laikam pļavas izstaigā arī kopā ar eks-pertu, kas iesaka, kas un kā pļavā darāms. «Bet tāpat tajā ir daudz eksperimentālu elementu, jo iepriekš nevar paredzēt, kas, kā un vai vispār izsēsies. Un, piemēram, orhidejas (viena no bioloģiski vērtīgo pļavu indikatīvajām sugām – red.) vispār nedrīkst rakt un pārvietot. Par to paredzēts 700 eiro sods! Bet, paldies Dievam, mums tās tur ir,» smejas Jānis. Pļavas tiek iznomātas – vienā daļā īpašuma sezonas laikā ganās govis, otrā – aitas, kas arī nav mazsvarīgs elements, jo pašiem regulāri appļaut, neļaujot izplesties augu sugām, kas citas apēno un nomāc, iespējams, būtu par sarežģītu. Tāpat te atvēlēta vieta arī aptuveni 40 bišu stropiem, un bites veic neatsveramo apputeksnēšanas darbu pļavā.

Vajadzīgs laiks
Lai arī cik vilinoša liktos īpašu puķīšu «ganīšana» pļavā, saņemot par to naudu, jāsaprot, ka pļava par bioloģiski vērtīgu nekļūst vienā dienā, īpaši, ja vēl brīdi iepriekš zeme intensīvi apstrādāta. «Mēs to redzam pavisam uzskatāmi. Uz robežas ar mūsu pļavu ir īpašums, kur vēl nesen tika arts, un tā ir kā tāda dzeltena svītra. Kamēr mūsu pļava vēl gatavojas ziedēt, blakus īpašumā jau zied pienenes un, kas būtiski, – tikai pienenes. Tā ir droša pazīme, ka iepriekš te bijusi lauksaimniecības zeme,» skaidro Linda. Un šo atšķirību var novērot vēl pēc pieciem gadiem, līdz ar to jāsecina, ka lauku pārvērst bioloģiski vērtīgā pļavā ir neiespējami vai arī tam nepieciešams krietni ilgāks laiks. 

No apsaimniekošanas viedokļa raugoties, prasību pļavas īpašniekiem nav nemaz tik daudz – noteiktā laika periodā tā jānopļauj, un nopļautais jāsavāc. Tas nepieciešams, lai atstātais klājiens nepūtu un augsne netiktu pārbagātināta ar barības vielām. Tālākais ir katra paša rokās, un, kā smejas Priednieku ģimene, viņi «iekrituši tādā kā azartā», lūkojot, kas katrā sezonā pļavā izaugs, ko būs izdevies iesēt. «Īpašumā viesojamies ļoti regulāri, un ir interesanti vērot, kā īsā laika periodā pļava maina krāsas – te uzzied zila, te – dzeltena,» stāsta Jānis, kurš laika gaitā iemanījies pazīt daudz vairāk augu, nekā pats iepriekš būtu iedomājies.

Spēlēt «mežiņos»

Tā Jānis raksturo savu darbošanos īpašuma mežā. Par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt dabas parka mežā, atšķirībā no ieteikumiem pļavu apsaimniekošanā, ir gana daudz pretrunīgas informācijas, viņš piebilst. Jānis skaidro, ka viņu gadījumā ir aizliegts veidot kailcirti, bet Linda vēl iestarpina – saudzējami ir arī prāvākie koki, piemēram, ozoli. «Būtībā zāģēt malkai līdz 0,4  metru biezībai drīkst, bet, no mežsaimniecības viedokļa raugoties,... protams, ka švakāk ar to mežu ir,» precizē Jānis. Un, atšķirībā no pļavām, disonanse starp iegūstamo kompensāciju par pasaudzētu mežu (45 eiro par hektāru) ievērojami atšķiras no teorētiski gūstamās peļņas. «Kā reiz man skaidroja mežsaimnieks, kompensācijai būtu jābūt vismaz 200 eiro apmērā par hektāru, lai tas atbilstu tam, cik pa gadu normālā saimniecībā uz hektāru pieaug,» uzskata saimnieki. Vēl pavisam interesanti, ja tā var izteikties, ir tas, ka noslēdzies piecu gadu periods, un vismaz Jānim pagājušā gada pavasarī Lauku atbalsta dienests nav varējis īsti atbildēt, vai turpmāk subsīdijas par pasaudzētu mežu maz būs.

No otras puses, vērtējot valsts dienestus un kontroli kopumā, neesot arī tā, ka tā ir ārkārtīgi stingra un meža saimniekiem būtu bijušas kādas problēmas. Savu darbošanos mežā Jānis ironiski dēvē par «vingrošanu», jo, lai sagādātu malku, ir gana fiziski jānopūlas. Sava daļa vainas «jāuzņemas» stāvajiem upes krastiem. «Īpašumā ir arī priedes, kurām ciršanas vecums tā kā būtu pienācis. Teorētiski tās būtu jācērt, un vietā jāstāda atkal jaunas. Mums tas gan nav kritiski, jo varam bez tā iztikt, bet kopumā, ja tomēr arī vēlētos kokus pārvērst naudā, tā būtu problēma. Atliek paļauties uz to, ka varbūt nākotnē mums tur staigās tūristi un būs viņiem skatāmi lieli koki...» pauž Jānis.

Lai redz, kā lietas rodas!
Uz jautājumu par nākotnes iecerēm, Jānis atbild, ka tās ir ļoti abstraktas. Te varētu būt dzīvesvieta, Lindas keramikas darbnīca, ja interesētu, – kāda tūristiem pieejama dabas taka, kas gan noteikti nebūtu pamatnodarbošanās. Tāpat varētu būtu kāda kartupeļu vaga, vistas, varbūt kādu dobumu pielāgotu bitēm u. tml. Lindai gan ir skaidra motivācija, kāpēc viņa vēlētos šos it kā teorētiskos plānus kādreiz pārvērst īstenībā: «Man ir svarīgi, lai vietai, kur dzīvoju, apkārt būtu šīs zaļās pļavas, nevis nebeidzams rapšu lauks, kas viscaur apliets ar ķīmiju. Nākotnes vīzija – nesabojāta vieta, kur dzīvot, jo reizēm tiešām žēl noskatīties uz tām it kā lauku mājām, kur apkārt ir tikai apstrādāti lauki un nav pat tik daudz vietas, lai savu bioloģisko kāpostu izaudzētu.» Linda cer, ka kādreiz šis jautājums būs vairāk sakārtots arī no likumdošanas viedokļa: «Parakstījos par to, lai tiktu noteikts minimālais attālums, cik tālu no mājām šāds intensīvi indēts lauks drīkst atrasties.» Jānis gan ironizē, ka tādā gadījumā maz vai atradīsies vieta, kur rapšus sēt.

 Savukārt Linda redz risinājumu, ja lauku apstrāde ar ķimikālijām tiktu vairāk ierobežota. Cik nav dzirdēts par noindētām bitēm, un arī mednieki stāsta, kā stirniņas mocībās mirst, saēdušās ķimizētos rapšus. Paši gan atzīst, ka vairāk par šīm lietām domājuši tieši pēc tam, kad parādījušies bērni  (ģimenē aug divi puikas), un sapratuši, cik svarīgi tomēr jaunajai paaudzei parādīt, kā īsti lietas rodas. «Nu, piemēram, ka medus nav tikai burkās, piens – pakās, ka, iebakstot zemē kartupeli, izaugs jauni kartupeļi u. tml. Lai būtu kaut vai tās minimālās zināšanas, kas, nedod, Dievs, kādas superkrīzes situācijā tomēr palīdzētu izdzīvot. Un mūsu īpašums tādā ziņā ir gana bagāts – sēnes, rieksti, upe, kur makšķerēt, un šovasar pļavās bija tik daudz spradzeņu, ka tās nebija iespējams nolasīt,» uzskaita Jānis. Savukārt Linda piebilst, ka zeme jebkurā gadījumā ir vērtība un arī viens no iemesliem, kāpēc viņas ģimene pamest Latviju pat nav apsvērusi: «Cilvēki saka, ka ir aizbraukuši, jo viņiem ir svarīgi dzīvot komfortā. Bet es atbildu – šis ir mans komforts, varu pļavā noplūkt pelašķus un vakarā izdzer tēju, nevis visu dienu strādāt, lai pēc tam pirktu tēju glītā dizainera veidotā un plastmasā ietītā iepakojumā.» Jānis domu turpina ar jociņu par ieziemieti, kas sēž jūras malā un ēd banānu. Garāmgājēji dod padomu: salasi banānus, pārdod, atkal salasi un atkal pārdod. Strādā, lai beigās varētu sēdēt jūras malā un ēstu banānu...

Izglītot un aizstāvēt
Priednieki uzsver: «Ja nav, ko ēst, diez vai cilvēks domās par zaļo dzīvošanu – viņam būs vienalga, vai tā ir bioloģiski audzēta pārtika.» Tieši tādēļ par to jādomā valstiskā līmenī – lai, pirmkārt, būtu nodrošinātas sabiedrības pamatvajadzības. Ja, piemēram, ārstiem nebūs atbil-stoša atalgojuma ar visām no tā izrietošajām sekām, diez vai atbalstu gūs kādas sugas izpētes projekti, kam arī aizceļo budžeta nauda. Jānis uzskata, ka būtu jācīnās par lielākiem vai vismaz vienlīdzīgiem Eiropas maksājumiem, lai nav tā, ka biotopu, ja tas gadījies tavā privātīpašumā, tu sargā tikai entuziasma vārdā un tāpēc, ka patīk. Viņš vēlreiz atgādina – patlaban saimniekošana videi draudzīgi nekādā ziņā nav ekonomiski izdevīga. Ne mazāk svarīga ir sabiedrības izglītošana. Reizēm virtuālajā vidē varot uziet dažādus brīnumus. «Vēl nesen kaut kur redzēju, ka tiek reklamētas kādas nu tur sveces, kas sadegot neradot CO²,» kā vienu no absurdas nezināšanas piemēriem min Jānis. Savukārt Lindai savi vērojumi ir virtuālā dārzkopju forumā: «Nofotografēts zirneklis, un pirmais jautājums: «Kas tas tāds, un kā man no tā tikt vaļā?» Rozes apēdīšot! Tur pat lieki skaidrot, ka zirnekļi vispār ir gaļēdāji! Un tad šķiet, vai maz cilvēkam tā vajag to dārziņu, ja visu laiku domā par to, kā nobendēt, noindēt, kā tikt vaļā?!»


20191119-1615-vide-un-mes.jpg

Pievieno komentāru

Projekts «Vide un mēs»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju