Dzīves līkločos atrasta jauna dzimtene

Kā Bauskas reģionā padomju gados iebraukušie ukraiņi iekļaujas vietējā sabiedrībā un godā savas tradīcijas

Sākot sarunu ar «Bauskas Dzīvi», Bauskas novada Dāviņu pagasta iedzīvotāja ukrainiete Ina Nikolajeva uzreiz teic: «Mana dzimtene ir Latvija, Bauska.» Mamma Jekaterina no Ukrainas devusies strādāt uz Vāciju, tur atradusi pavāres darbu un arī sastapusi savu nākamo vīru latvieti Arnoldu Viļumu, kas Vācijā dienējis. Inas brālis piedzima Vācijā. Savukārt 1965. gadā Arnolds atveda ģimeni uz savām mājām Īslīces pagasta Ādžūnos.

Likteņa dejas un virpuļi

Inas tētis strādājis par šoferi, bet mamma bijusi mājsaimniece, jo bērni bija maziņi. Kad Inai apritēja divi gadiņi, diemžēl vecāku ceļi šķīrās. Jekaterina ar mazajiem bērniem aizbrauca atpakaļ uz dzimteni Ukrainu pie saviem vecākiem. «Tur nodzīvojām piecus gadus. Tā bija grūta dzīve, jo vietējie bērni mūs nepieņēma, apsaukāja par vāciešiem, «fašistiem». Tiesa gan, mēs atšķīrāmies, ģērbāmies kā eiropiešu bērni,» atminas I. Nikolajeva. 1. klase pabeigta Kijevas apgabala Ržiščevas ciema skolā.

Ar tēva ģimeni, Latvijas vecmāmiņu bijušas labas attiecības, 1974. gadā viņa vedeklu ar bērniem atsaukusi pie sevis, atpakaļ uz Latviju, uz Ādžūniem. Ukrainā bija smaga dzīve, grūts darbs. Mamma, strādājot par pavāri restorānā un piecus kilometrus turp un atpakaļ pa kalnainu apvidu mērojot kājām, mēnesī nopelnīja 40 rubļus. Latvijā iespēju vairāk. Mamma sākumā strādājusi veikalā par fasētāju, dzīves lielāko daļu aizvadījusi pavāres amatā pansionātā, vēlāk kafejnīcā.

Atgriešanās savā skolā
Mazajai Inai gan nācies otro reizi mācīties 1. klasē Bauskas 2. vidusskolā, jo viņa neprata latviešu valodu. Latviešu mēle apgūta ļoti viegli, jo mājās tajā runāja. Skolā šajā mācību priekšmetā bija teicamniece, pēc sekmēm kopumā – labiniece. Bauskas 2. vidusskolā 2000. gadā atgriezusies darbā par sākumskolas skolotāju un sociālo pedagoģi. «Esmu pateicīga direktorei Verai Grigorjevai, ka uzaicināja. Viņas vadītajā skolā ir lieliski strādāt, jo par visiem direktore gādā ar lielu mīlestību,» priecājas skolotāja.

Teicamās latviešu valodas zināšanas bijušas vajadzīgas, arī 12 gadus strādājot par sekretāri, pagasta tiesas priekšsēdētāju un dzimtsarakstu nodaļas pārzini Dāviņu pagasta pārvaldē. «Tā ir sirdslieta, man patīk dokumentus rakstīt. Kad brauca pārbaudes no Rīgas, neatrada, kur «piesieties»,» lepojas Ina. Pašlaik vienīgais darbs ir skolā, bet desmit gadus strādāts gan pagasta pārvaldē, gan skolā, iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē, vadījusi pasākumus.

Inai ir divas meitas – Iveta (35 gadi) dzīvo Jūrmalā, Agnese (26 g.) dzīvo Bauskā. Bērni turpina ģimenes pareizticības tradīciju, svētkos noteikti apmeklē dievnamu. «Abas meitas kristītas Ukrainā, to speciāli izvēlējāmies,» stāsta mamma. Savukārt Bauskas pareizticīgo baznīcā kristīti Inas mazbērni – Ieva (10 g.) un Ketija (5 g.). «Mazdēls Alekss (6 g.) mums gan ir katolis,» no tēta pārmantoto ticību atklāj Ina.

Svētku un godu tradīcijas
Lielos svētkus, kā Lieldienas, Ziemassvētkus, ģimene svinot divas reizes – vispirms kopā ar pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nav pareizticīgie, tad otrreiz ar ticības brāļiem. Pareizticīgo svētkos ģimenei ir tradīcija doties pie Inas mammas uz Īslīces pagastu. «Tā divas reizes olas krāsojam un maltīti gatavojam,» stāsta dāviniete. Ukraiņu tradīcijas, dzīvojot Latvijā, neizdodoties tik smalki ievērot. Piemēram, Ukrainā pirms Lieldienām obligāts esot kosmētiskais remonts – balsina griestus un mājas ārpusi, krāso logus un durvis. Radinieki to joprojām katru gadu darot. Svētku maltīte Ukrainā pat esot bagātāka nekā Latvijā, «pat par daudz». «Es neprotu izcept tik gardas pildītās biezpiena pankūkas kā Ukrainā, turpretī borščs gan man iznāk, galvenais ir visas sastāvdaļas, izņemot kartupeļus, apcept un pakāpeniski pievienot,» gatavošanas smalkumus atklāj Ina, «arī vareņikus ar ceptiem kāpostiem protu pagatavot.» Meitas savu bērnu ietekmē gan vairāk gatavojot «modernos» ēdienus. Ukraiņu valodu meitas nezina, jaunākajai arī krievu mēle sagādājot grūtības. Mazbērniem Lieldienās visvairāk patīkot olu meklēšana – katram jāsameklē trīs krāsotas olas, savukārt Ziemassvētkos kuram gan netīk zem eglītes atrast dāvanu?!

Ukrainā ir arī savas īpašās tradīcijas. Tā nākamajā nedēļā pēc Lieldienām tiek atzīmēta Radiņica – to varētu salīdzināt ar mūsu kapu svētkiem. Visi radi satiekas kapos, uz dvieļiem tiek likti dažādi cienasti, ar ko pēc tam visi mielojas un atceras aizgājējus. Savukārt uz kapu kopiņām novieto krāsotas olas, cepumus. Tos gan bērniem atļauts «nolasīt» un apēst.

Uz kāzām un bērēm parasti nākot visi sādžas iedzīvotāji. Pirms kāzām līgava ar savu draudzeni apģērbjoties ukraiņu tautastērpā un apstaigājot mājas – dod īpašu cienastu un aicina kāzās. Tās notiekot gan līgavas, gan līgavaiņa mājās un trīs dienas noteikti. Protams, pirms tāda liela pasākuma notiek sagatavošanās – tiek krāta nauda. «Uz brālēna kāzām mamma izcepa tūkstoš kotlešu, tas bija briesmīgi,» lielos un nogurdinošos mielasta gatavošanas darbus ieskicē Ina. Kādreiz visa sādža pavadījusi puišus arī armijā; meitene, kas solījusies puisi sagaidīt, viņam apsējusi lenti.

Īpašas tradīcijas Ukrainā ir arī bēru gadījumā. Nelaiķis jāapglabā otrajā dienā. Savukārt pirmajā dienā mirušais allaž atrodoties savās mājās – guļ istabā. Tajā deg gaisma, un pie viņa klusējot atrodas piederīgie. «Arī es sēdēju pie vectēva,» atklāj ukrainiete. Tikmēr saimnieces visu nakti gatavo visai sādžai bēru mielastu.

Valodu prasmes
Pašlaik mājās ar vīru Aleksandru runājot krieviski. «Savukārt radi Ukrainā nevēlas runāt krieviski, ar viņiem regulāri vismaz reizi nedēļā sazinoties «WhatsApp» vai «Facebook», jārunā ukraiņu valodā. Telefonā esam iemanījušies pat visu saimniecību izrādīt. Radiniekiem Ukrainā rāda Latvijas kanālu «TV5», no tā viņi iemācījušies dažus vārdus latviski, nereti tiešsaistes sarunās uzsaucot: «Labdien! Kā iet? Ko dari?» Kad braucām uz Ukrainu, tad jau uz robežas es runāju ukraiņu valodā. Robežsargi, paņemot pasi, redzot ierakstu «latviete» un dzirdot manu valodu, pārliecinoši noteica: «Kāda latviete?! Tā ir mūsējā.» Pēdējo reizi gan Ukrainā būts pirms 12 gadiem,» stāsta Ina.

Ina prot izšūt spilvendrānas un segu pārvalkus ar krāsainiem ukraiņu rakstiem, jo Ukrainā palīdzējusi to darīt tantei. Bijusi iecere braukt apsveikt mammas māsu 70 gadu jubilejā šogad, bet tas neizdevās. Kopumā radinieki Ukrainā dzīvojot labi, brālēni strādājot dāņu firmā, brālēnu meitas – Kijevā slimnīcā. «Notikumiem Ukrainā sekoju. Tur gan tagad ir juku laiki, karā gāja bojā attāls radinieks, kuram mājās palika divi mazi bērniņi,» stāsta ukrainiete.

Mamma nesen bērniem jautājusi, vai nenožēlojot, ka atvedusi viņus uz Latviju. «Ukrainā patiešām ir siltāk, skaistāk, ir arbūzi, melones uz klaja lauka, kur vēl aprikozes un persiki... Ukrainā ir lētāks zelts, ļoti kvalitatīva un lēta gultas veļa, dvieļi. Tomēr dzīve ir grūta, jo pārsvarā ir mazas algas, piemēram, tantei pensija mūsu naudā ir 30 eiro. Ciemos aizbraukt – jā, bet dzīvot es tur negribētu. Man nepatīk, kā tur izskatās manas vienaudzes. Latvija ir mana dzimtene, te es daru to, kas man patīk, – strādāju skolā, mani bērni un mazbērni ir šeit. Arī meitas bija pastrādājušas Īrijā un Norvēģijā, tomēr atgriezās ar atziņu, ka nekur nav tik labi kā mājās – Latvijā!» silti uzsver Ina Nikolajeva.


Iedzīvotāju skaits mūsu četros novados pēc nacionālā sastāva

20200630-0842-untitled-1.jpg

Avots: Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2020. gada 1. janvāra dati.


20200630-0834-pie-publikacijam-gatavs.jp

Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju