Sabiedrības uzticēšanās medijiem dažādie aspekti: «Medijpratības lielākais izaicinājums ir cīnīties pašam ar sevi»

Pārstāvnieciskajai demokrātijai ir nepieciešama uzticēšanās tiktāl, ka cilvēki uzticas nozaru profesionāļiem. Piemēram, ja tiek reformēts Krimināllikums, kas nodrošinās taisnīgāku tiesas procesu, dos tiesu varai labākus instrumentus, mēs uzticamies tiesību profesionāļiem. Bez uzticēšanās sabiedrība nevar pastāvēt.

Pirms interneta laikmeta medijos bija ļoti strikti noteiktas robežas – lappušu skaits, zīmju skaits lappusē un tā tālāk. Tāpēc bija jāatlasa labākais no labākā. Neierobežotais lauks ziņām nozīmē gan zināmu standartu pazemināšanu vai to atcelšanu vispār, gan arī to, ka dažādas nozīmes un rakstura informācija tiek miksēta, apvienota vienotā plūsmā. Robežas, kas kādreiz ļāva orientēties, vai satura patērētājs atrodas sporta jaunumu pasaulē vai tenku lappusē, ir izzudušas. Tas mulsina un dezorientē lasītāju. Uzticēšanās medijam vienmēr būs saistīta ar pārbaudītu faktu publicēšanu, par ko lasītājs vai skatītājs var pārliecināties ilgtermiņā.

Standarta «Eirobarometra» pētījumi ataino to, ka pēdējos gados daudzās valstīs cilvēki zaudē uzticību valdībai, pašvaldībām, organizācijām un medijiem. Turklāt nākas cīnīties pret dezinformāciju un nepatiesu informāciju. Cīņā par uzticēšanos arvien lielāka loma ir ne tikai mediju platformām, bet arī viedokļu līderiem, kas palīdz nodot dažbrīd nepatiesus vēstījumus noteiktām grupām. Uzticēšanās ir svarīga, bet mūsdienās arī ļoti bīstama. Ir pētījumi, kas rāda, ka bieži cilvēki neatšķir patiesu informāciju no viltus ziņām. Tāpēc svarīga ir ne tikai medijpratība, kas māca cilvēkus saprast informāciju, bet īpaši – mediju un žurnālistu profesionāla darbība, kas veido uzticēšanos medijam, žurnālistam. Mediji šo uzticību var gan graut, gan vairot.


Saruna ar ekspertu Jāni Buholcu, Vidzemes Augstskolas asociēto profesoru. Ikdienā viņš lasa tādus studiju kursus kā «Mediju ētika», «Mediju ekonomika», «Tiešsaistes informācijas vide» un citus, bet pētniecībā pievēršas žurnālistikas un sociālo mediju tēmām. Līdztekus tam viņš seko līdzi mediju vides profesionālajām aktualitātēm.

Kādiem medijiem, jūsuprāt, mūsdienās uzticas visvairāk? Kāpēc?
– Man vispār nešķiet praktiski runāt par uzticēšanos šādā aspektā, proti, kam uzticas visvairāk, –  televīzijai, avīzei, radio u. tml. Tāpēc, ka televīzija, avīzes, radio, internets ir tikai informācijas nesēji un tajos mēs varam saskarties ar dažādu veidu informāciju. Avīzes var būt dažādas – kvalitatīvas, nekvalitatīvas. Televīzija – sabiedriskā, Krievijas Federālais kanāls utt. Tāpēc, vaicājot cilvēkiem, kam viņi uzticas, mēs jau nemaz nezinām, kas ir tas, ko viņi ir pateikuši, jo uzticēšanās tiešā veidā izriet no tā, ko viņi patērēs, bet mēs nezinām, kuru televīziju viņi skatās. Šādi jautājumi tiek regulāri uzdoti dažādās aptaujās, līdz ar to man šķiet, ka no šī tradicionālā jautājuma vajadzētu atteikties.

Ja ir interese par to, cik lielā mērā un kāpēc uzticas, piemēram, reģionālajiem medijiem, jāpēta, vaicājot cilvēkiem, kurus reģionālos vai vietējos medijus viņi lasa. Piemēram, reģionālajam medijam A rezonanse ir tāda, reģionālajam medijam B – cita, un tad mēģinām saprast, kāpēc tas tā notiek.

Gadu gaitā mainās uzticība medijiem, kāpēc tā tas ir?
– Liels un sarežģīts jautājums. Mani vērojumi liecina, ka cilvēki kļūst prasīgāki. Ir iespēja izvēlēties visdažādākos informācijas avotus. Nav jau tā, ka eksistē tikai viens, divi vai trīs, izvēle ir ļoti liela. Cilvēki pierod pie tā, ka ir pašiem savs noteikts standarts vai subjektīvā sajūta par to, kādam jābūt medijam. Attiecīgi viņi pēc tā arī tos izvēlas.

No medijpratības aspekta tas nav labi vai slikti. Tas ir stāsts par to, ka cilvēki vairs nedomā par medijiem, ka tie stāstīs vienu vienīgu objektīvu patiesību. Medijpratība arī paredz, ka cilvēkiem jāspēj saprast, kāpēc saturs veidojas, kādas ir dažādas ietekmes, un ka atšķirīgi mediji var stāstīt dažādi. Mums tas jāpieņem kā kaut kas tāds, kas izriet no mediju dabas, un jāspēj mediju saturu patērēt. Līdz ar to man šķiet, ka problēma nav tā, ka medijiem cilvēki varētu neuzticēties, problēma varētu sākties tajā brīdī, kad cilvēki tādu tradicionālu žurnālistikas mediju patēriņu sāk mainīt pret kaut ko, kas ir vēl sliktāks.

Kas varētu būt vissliktākais?

– Informācijas izvēles iespējas ir lielas. Un var gadīties, ka cilvēks tā vietā, lai lasītu kādu puslīdz labu mediju, izvēlas «klikšķu» portālu vai kādu izdomātu ziņu portālu, propagandas izdevumu. Varbūt viņš tur ierauga ko tādu, ko nepamana citur, bet tas nenozīmē, ka tas ir patiesi.

Var gadīties, ka cilvēkam pašam ir kādi uzskati par to, kā lietām jābūt. Kad viņš ierauga kādu informācijas augli, kas stāsta tā, kā viņam šķiet, viņš ir priecīgs par šādu informācijas avotu un, iespējams, novērtē to kā kaut ko pieņemamu. Var gadīties, ka cilvēks īsti neuzticas, bet mediju patērē. Tas nav sliktākais. Sliktākais ir tas, ka cilvēks neuzticas un pārstāj patērēt puslīdz normālus tradicionālās žurnālistikas izdevumus.

Kādēļ tā notiek?
– Droši vien daļa atbildības jāuzņemas arī pašiem medijiem, jo ir jau skaidrs, ka mediji ir dažādi un arī informācijas kvalitāte atšķiras. Mēs varam ieraudzīt dažādas problemātiskas lietas, slēpto reklāmu, kaut kādu nedeklarētu sadarbību ar politiskiem, ekonomiskiem spēkiem, atsevišķās jomās varam manīt virspusējību un citas lietas, kas savukārt izriet no mediju ekonomiskās situācijas, ko atkal jāmēģina izlabot. Tā ir ļoti sarežģīta sistēma, kur ir dažādi cēloņi un sekas, veidojas tāds kā apburtais loks. Proti, arī mediji pieņem kaut kādus lēmumus, kuri ne vienmēr ir sabiedrības interesēs un varbūt ne vienmēr atbilst vislabākajiem, visaugstākajiem žurnālistikas standartiem, kas daļā auditorijas rada skepsi un neuzticēšanos.

Kā izskaust nekvalitatīvu mediju problēmu?

– Es neesmu no tiem, kam patīk kaut ko aizliegt, negribētos, lai mēģinām šķirot medijus – kurš labs, kurš slikts. Daži portāli izplata melus un kļūst populāri, lai gan tā nedrīkst darīt. Tas, ka žurnālistikai ir dažādas kvalitātes, jāpieņem kā norma. Žurnālistikai nav tikai viens standarts un viena iespējamā forma. Vienmēr būs dzeltenā žurnālistika – slavenību lapas, izdevumi, kas ir populārāki nekā kvalitatīvā žurnālistika. Cilvēkiem tas patīk un interesē, un viņi par to ir gatavi maksāt. Tam ir savas funkcijas – viņi izklaidējas. Ar to īsti nav problēma. Drīzāk stāsts ir par informēšanu, lai cilvēki saprastu, ka nepatiesu informāciju var veidot apzināti, to nosaka dažādi motīvi. Ir mediji, kuri nodarbojas ar propagandu.

Kā patērētājiem šķirot mediju kvalitāti?
– Pati lielākā problēma ir motivācija. Mēs varam skaidrot un atgādināt, ka nevajag ticēt visam internetā redzamajam. Taču, ja iedzīvotājiem nav motivācijas būt kritiskiem, šie atgādinājumi neko nemainīs. Un motivāciju ir diezgan grūti iemācīt. Bieži vien notiek tā, ka cilvēks saskaras ar informāciju internetā, sociālajos medijos un parasti reaģē, veicot intuitīvus spriedumus, cik lielā mērā šī informācija varētu būt patiesa.

Netiek izvērtēti avoti, viss notiek intuitīvi. Ja intuīcija vienā brīdī saka, ka tam var ticēt, tad patērētājs nemeklē padziļināti, vai patiešām tā ir. Un to var redzēt, paskatoties dažus piemērus «Facebook», kur lietotāji bieži vien dalās ar nepamatotu informāciju. Viņiem bijusi pārliecība, ka tā tiešām ir, līdz ar to nav motivācijas pētīt avotus. Kaut gan, ja vēlētos, viņi ātri vien ieraudzītu, ka aina ir krietni pārspīlēta, fakti neatbilst un situācija ir daudzveidīgāka.

Cilvēkiem patīk, ka stāsta to, kam viņi piekrīt, un viņi vienmēr atradīs iemeslus, kāpēc tas, kam viņi nepiekrīt, nav patiess vai būtisks.
Tāpēc medijpratības lielākais izaicinājums ir cīnīties pašam ar sevi. Cīnīties ar pieņēmumiem, pārliecību, ka es saprotu, kā viss notiek, un spēju intuitīvi uztvert, kas ir patiesība, kas meli.




20190621-0150-maf-logo.jpg

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par šo publikāciju saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

Pievieno komentāru

Projekts «Mediju kritika»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju