Pieminot baušķeniekus tēvu un dēlu Krauklingus 4

Iedvesmojošs stāsts par spēju pacelties pāri ikdienības šaurībai, par ceļu no dzimtcilvēka līdz birģermeistaram un Drēzdenes muzeja direktoram

Nesen laikraksts «Bauskas Dzīve» vēstīja par Drēzdenē dzimušā Jelgavas mākslinieka Jūliusa Dēringa saikni ar Bausku un viņa šeit atstāto mākslas mantojumu. Nu pienākusi kārta pastāstīt par Bauskas birģermeistaru Kasparu Valentīnu Krauklingu un viņa dēlu – 19. gadsimta Eiropas kultūras aprindās labi zināmo baušķenieku Kārli Konstantīnu Krauklingu –, kura dzīves lielākā daļa aizritēja Dēringa dzimtenē, toreizējās Saksijas karalistes galvaspilsētā Drēzdenē.

Tirgotājs, namu un zemes īpašnieks
Stāsts par tēvu un dēlu Krauklingiem noteikti jāsāk ar tēvu – jau pieminēto Kasparu Valentīnu Krauklingu, un ne tikai tāpēc, lai tas atbilstu notikumu hronoloģijai, bet arī tālab, ka, pateicoties tēva uzņēmēja talantam un dziļajai izpratnei par izglītības nozīmi cilvēka dzīvē, viņa dēls spēja veiksmīgi iekļauties tā laika vācu intelektuālās sabiedrības elitē.

Saskaņā ar bibliogrāfa Jāņa Misiņa pētījumiem Kaspars Valentīns Krauklings dzimis 1737. gadā un bijis dzimtcilvēks fon Šepingu Born-smindes (tagad Ziedoņi) muižā. Kā īpaši apķērīgu un visādi apdāvinātu cilvēku muižas īpašnieks viņu atbrīvojis no dzimtbūšanas jau krietni pirms tās atcelšanas, piešķirot uzvārdu Krauklings, un pētnieki šī uzvārda izcelsmi saista ar Kraukļu vai Kraukliņu māju nosaukumu.

Pārcēlies uz dzīvi Bauskā, Kaspars Valentīns tur sācis vīna un garšvielu tirdzniecību, strauji iedzīvojies turībā un drīz vien kļuvis par vairāku namu un zemesgabalu īpašnieku. Sasniedzis jau visai ievērojamu labklājību, tirgotājs izveidojis apjomīgu mājas bibliotēku un devis savam vienīgajam dēlam tiem laikiem izcilu izglītību. Jāpieņem, ka Kaspars Valentīns Krauklings baudījis arī baušķenieku cieņu un uzticību, jo dzīves nogalē viņš ieņēma godpilno pilsētas birģermeistara amatu.

Zināms, ka Kaspara Valentīna Krauklinga sieva bija Anna Šarlote Šrēdere, starp kuras senčiem tiek minēts reformācijas kustības aizsācējs Rīgā Andreas Knopkens (ap 1468–1539), kā arī tas, ka viņš aizgāja mūžībā 67 gadu vecumā 1805. gada 8. vai 10. martā (pirmais datums minēts uz viņa pieminekļa, otrs – nāves fakta ierakstā baznīcas grāmatā). Vēl trīs gadus vadījusi nelaiķa vīra biznesu, 1808. gada februārī no šīs pasaules šķīrās arī Krauklinga atraitne.

Ieraksts baznīcas grāmatā vēsta, ka birģermeistaru apbedīja «jaunierīkotajā kapsētā», kā tolaik, iespējams, dēvēja 18. gadsimta beigās ierīkoto kapsētu pie Biržu ielas – tagadējos Bauskas vecos kapus, taču patiesībā viņš tika apglabāts plašajā pašam piederošajā gruntsgabalā līdzās Salātu ielai (teritorijā starp tagadējo peldbaseinu un Rīgas ielu), kur viņš, visticamāk, pēc bagāto Rīgas patriciešu parauga bija iecerējis izveidot kaut ko līdzīgu piepilsētas «muižiņai» un ainavu parkam. Šādu dzimtas kapeņu ierīkošanu, īpaši pilsētas teritorijā, tā laika likumi īsti neparedzēja, un jādomā, ka atļauju tādas ierīkošanai varēja nodrošināt vien aizgājēja cienījamais stāvoklis un, iespējams, arī šādi tādi materiāli stimuli.

Bauska – Tērbata – Berlīne
Krauklingu pāra vienīgais bērns – dēls Kārlis Konstantīns – piedzima Bauskā 1792. gada 28. augustā, un zināms, ka jau no agras mazotnes vecāki pievērsa ārkārtīgi lielu vērību viņa izglītībai. Nozīmīga vieta zēna mācību programmā līdztekus eksaktajām zinātnēm bija ierādīta arī mūzikai, zīmēšanai un literatūrai, tāpēc Kārlis Konstantīns jau bērnībā kļuva par kaislīgu lasītāju un aizrāvās ar tuvinieku portretu zīmēšanu.

Pēc vecāku nāves Kārlis Konstantīns, jau padsmitnieka vecumā kļuvis par vienīgo lielas bagātības mantinieku, šo kapitālu vis «nenotrallināja», kā tas nereti notiek, bet turpināja cītīgi mācīties un attīstīt savus talantus. No 1809. līdz 1813. gadam viņš apmeklēja Jelgavas ģimnāziju (agrāko «Academia Petrina»), kur studēja literatūru un valodas. Līdztekus mācībām jauneklis metodiski komplektēja savu bibliotēku, kura vēlāk novērtēta kā viena no izcilākajām privātajām bibliotēkām visā Kurzemē. 1814. gadā Krauklings sāka medicīnas studijas Tērbatas universitātē, kurā, ja var ticēt laikabiedru izteikumiem, gan «studēja visu ko citu, tikai ne medicīnu». Zināms, ka Krauklings jau Tērbatā izveidoja ap sevi studentu literāro pulciņu, kura dalībnieki ne tikai sacerēja un vērtēja pašu un biedru literāros darbus, bet arī brīvprātīgi strādāja universitātes bibliotēkas sakārtošanā un kataloģizēšanā.

Nodzīvojis Tērbatā tikai gadu, Kārlis Konstantīns Krauklings veselības problēmu dēļ pārcēlās uz Vāciju, kur iestājās Berlīnes Universitātē. Lai arī tur viņš formāli studēja medicīnu, jaunā censoņa enerģija tika veltīta galvenokārt filozofijas, literatūras, vēstures un mākslas studijām. Berlīnē Krauklings iepazinās ar savu nākamo sievu Karolīnu Vilhelmīni Pfeiferi (tā laika vācu literātu piezīmēs arī viņa raksturota kā visnotaļ spoža sava laika personība), jau 1819. gadā salaulājās un nodzīvoja laimīgā laulībā ar viņu vairāk nekā 20 gadu.

Darbi un draugi Drēzdenē un Eiropas vēsturē
Ap 1820. gadu Krauklings pārcēlās uz dzīvi Drēzdenē, kur, sākotnēji izmēģinājis spēkus kā privātskolotājs, drīz vien pievienojās vietējo literātu aprindām, iemantojot tajās ne tikai daudzus domubiedrus, bet arī vairākus sirsnīgus draugus. Kā viens no slavenākajiem viņa draugiem parasti tiek minēts izcilais romantisma laikmeta dzejnieks un rakstnieks Johans Ludvigs Tīks (1773–1853), kurš no 1819. līdz 1841. gadam dzīvoja Drēzdenē.

Vēlāk Krauklings pievērsās izdevējdarbībai un 1827. un 1828. gadā kopā ar dramaturgu Johanu Frīdrihu Kindu (1768–1843) izdeva žurnālu «Dresdner Morgen-Zeitung». 1833. gadā Krauklingu uzaicināja darbā Drēzdenes Karaliskajā bibliotēkā, kur viņš vispirms pildīja sekretāra, tad – bibliotekāra pienākumus, bet 1839. gadā ieguva Drēzdenes Karaliskā vēs-tures muzeja direktora posteni.

Krauklings šī muzeja direktora amatā bija 29 gadus un progresējoša vecuma akluma dēļ vietu atstāja tikai 1868. gadā.

Kļuvis jau pilnīgi neredzīgs, Kārlis Konstantīns Krauklings 1873. gada 12. aprīlī, būdams 80 gadu vecs, nomira un tika apbedīts Drēzdenes Sv. Trīsvienības kapsētā, kur jau pirms tam bija apglabāta gan viņa sieva, gan abu pirmdzimtais dēls Ludvigs Heinrihs Jūliuss (1820–1832). Krauklingu pāra laulībā dzimuši vēl divi bērni – dēls Vilhelms Frīdrihs Teodors Ernsts, kurš izvēlējās mākslinieka profesiju, un meita Marija, par kuru gan maz kas zināms. Paša savākto krājumu ar ievērojamu personu pēcnāves maskām Krauklings vēl dzīves laikā atdāvināja Drēzdenes vēsturiskajam muzejam, savukārt iespaidīgā Drēzdenes periodā sakrātā bibliotēka jau pēc viņa nāves tika izpārdota Leipcigā. 1884. gadā Ķelnē pārdots arī Krauklinga savāktais ap 4000 vienību lielais valdnieku, valstsvīru, karavadoņu, dzejnieku un citu slavenību autogrāfu krājums.

Eiropas vēsturē Kārlis Konstantīns Krauklings iegājis gan kā aktīvs kultūras darbinieks un jauno literāro talantu atbalstītājs, gan kā vairāku tā laika slavenību personīgs draugs. Dažās publikācijās starp Krauklinga draugiem minēts pat dižais Gēte, ar kuru baušķenieku saistīja pat kopīgs dzimšanas datums, taču šāds apgalvojums šķiet nedaudz pārspīlēts. Tiesa, jāatzīst, ka Johans Volfgangs Gēte (1749–1832) ar Krauklingu tiešām ir ticies un savā dienasgrāmatā kurzemnieku novērtējis kā ieinteresētu, inteliģentu un par sava laika literārajiem apstākļiem labi informētu cilvēku. Virknē publikāciju tāpat minēts fakts, ka Heinriha Heines institūtā Diseldorfā glabājas kāds dižā dzejnieka pirmā lielā dzejas krājuma «Buch der Lieder» eksemplārs ar ierakstu «Manam draugam K.», ko uz-skata par veltītu tieši Krauklingam. Starp Krauklinga vēstuļu draugiem tiek minēts arī slavenais vācu sentimentālisma dzejnieks Žans Pols (1763–1825).

Tautība – kultūras un vērtību orientācijas fenomens
Kārlis Konstantīns Krauklings kopš mazotnes nodarbojies arī ar portretu zīmēšanu. Diemžēl par šo viņa talanta šķautni var spriest vairs tikai pēc viena vienīga darba – Johana Gotfrīda Šefnera (1765–1825) vara gravīras tehnikā iespiestā Jelgavas grāmatizdevēja Johana Frīdriha Štefenhagena portreta, kas tapis pēc Krauklinga zīmējuma.

Kārlis Konstantīns Krauklings, kura vārdu tagad Latvijā zina vien retais, publikācijās (īpaši 20. gadsimta 20. – 30. gadu izdevumos) arvien minēts kā viens no pirmajiem akadēmiski izglītotajiem latviešiem (paša pirmā Tērbatā studējušā latvieša lauri pienākas Lugažu muižā dzimušajam Kārlim Viljamam (1779–1847), kuru brīvlaida no dzimtļaudīm tikai īsi pirms došanās uz universitāti 1803. gadā), un tas baušķeniekiem ir visai glaimojošs fakts.

Tiesa, jāatzīst, ka jautājums par Kārļa Konstantīna Krauklinga tautību nebūt nav tik vienkāršs un prasa dziļāku izpēti. Kā zināms, viņa tēvs – jau pieminētais Bauskas birģermeistars Kaspars Valentīns Krauklings – piederēja pie vācu, nevis latviešu draudzes (viņa nāves fakts reģistrēts Bauskas vācu luterāņu draudzes grāmatā), bet māte – raksta sākumā pieminētā Anna Šarlote Šrēdere – pilnīgi noteikti bija vāciete, tāpēc arī viņu dēlu par latvieti labākajā gadījumā var atzīt vien «pa pusei». Pagaidām nav pilnīgas skaidrības arī par it kā «kārklu vācietības» garā šķietami «kropļoto» uzvārdu «Kraukling», kas ļoti līdzīgs gandrīz visu citu 19. gadsimta pirmajā pusē Tērbatā studējošo latviešu uzvārdiem (tādiem kā Spalving, Krēsling, Krūming, Bērzing, Kalning, Apping, Auzing, Mauring, Miering), tomēr nevar neatzīt, ka uzvārds «Kraukling» sastopams ne vien Latvijā, bet arī Vācijā.

Jautājums par cilvēka tautību, kam vēl nesen piemērota galvenokārt etniskās izcelsmes mēraukla, globalizētajā pasaulē vairs nešķiet tik svarīgs, un arī sabiedrība pamazām sāk nosliekties par labu atziņai, ka tautība nav tik daudz «asiņu», cik kultūras un vērtību orientācijas fenomens. Paraugoties uz minēto jautājumu šādā rakursā, top skaidrs, ka neatkarīgi no etniskās izcelsmes tieši vācu valodas lietošana un iekļaušanās vācu sabiedrībā bija tie instrumenti, kas pavēra Krauklingiem ceļu uz labklājību un tām viņu dzīves virsotnēm, kuru dēļ viņus tagad atceras un apbrīno.

Pieticīgas atliekas Karpa dārzā
Raidot skatu Bauskas vecpilsētas virzienā un meklējot tur kādas Krauklingu atstātas pēdas, jāatzīst, ka līdz mūsu dienām nav saglabājies ne Krauklingu nams, ne birģermeistara kapavieta. Vienīgo liecību par šo savulaik slaveno dzimtu pilsētā nes tikai pieticīgas atliekas no nežēlīgi sapostītā birģermeistara kapa pieminekļa, kas joprojām tiek eksponētas tā sauktajā Korfa (patiesībā Karpa) dārzā. Tās tad arī pelnījušas atsevišķu apskatu.

Kādā viesošanās reizē Bauskā 1882. gada jūlijā Krauklinga kapavietu meklēja jau Jelgavas mākslinieks Jūliuss Dērings, kurš savā jaunībā Drēzdenē bija iepazinies ar Kārli Konstantīnu Krauklingu un, padzirdējis, ka Bauskā atrodoties viņa kapavieta, ar skumjām sirdī devās to apraudzīt. Ar zināmu atvieglojumu konstatējis, ka viņa labā paziņas vietā tur atdusas vien viņa tēvs, mākslinieks atstājis mums šādu redzētā liecību: «Piemineklis atrodas vietā, kas plānā (atsauce uz paša zīmēto plānu) apzīmēts ar zvaigznīti – kokiem apstādītā četrstūrainā laukumiņā ar puķu dobēm u. tml. Tas atrodas vienā no augstākajām dārza vietām, celiņa galā, kas taisnā leņķī atzarojas no Salātu ielas. Uz kaļķakmens pamatnes jeb postamenta atrodas akmens vāze jeb urna ar ovālu šķērs-griezumu. Tās augšmalu rotā
uzraksts lapidārā rakstā «CASP. VALENT. KRAUCKLING, GE-STORBEN DEN 8TEN MÄRTZ 1805 IM 68TEN JAHRE SEINES ALTERS (miris 1805. gada 8. martā 68. dzīves gadā)». Apakšā, postamenta priekšpusē, plānā marmora plāksnē bija iegravēts uzraksts: «DEM BESTEN GATTEN UND VATER WEIHET DIESES DENKMAL DIE LIEBE» («Labākajam vīram un tēvam šis piemineklis veltīts mīlestībā»).

Dērings raksta, ka vāzes kāja jau tolaik bijusi sadrupusi un turējusies vertikāli, «tikai pateicoties vidū ievietotajam metāla stienim un divām koka stutēm», tāpat min faktu, ka dārzs ar visu kapavietu agrāk piederējis kādam Poriša kungam, bet tagad (1882. g. – D. B.) tā īpašnieks ir kāds Cinovska kungs (jādomā, minētā Poriša znots).

1933. gadā, vēl atrodoties savā sākotnējā vietā (tolaik tur darbojās Dreņģeru dārzniecība), Krauklinga piemiņas zīme tika iekļauta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, taču formālā aizsardzība neglāba pieminekli no pakāpeniskas, vēsturiskos fotoattēlos labi izsekojamas degradācijas. Jau pilnībā zaudējis marmora uzraksta plāksni, piemineklis 20. gs. 70. gados tika pārvietots uz Karpa dārzu, turklāt mūrētos pamatus un masīvo akmens pamatnes plāksni pametot sākotnējā vietā, postamentu tagad novietoja tieši uz zemes. Pēc gadiem pieminekli vainagojošā urna tika nogāzta, bet vēl pēc kāda laika tā pazuda pavisam, kā rezultātā pieminekļa atliekas tagad skatāmas jau galēji noplicinātā veidolā.

Iniciatīva atjaunot pieminekli

Šī raksta autors, tolaik Rundāles pils muzeja darbinieks, jau 1987. gadā laikrakstā «Komunisma Ceļš» bija publicējis nelielu Krauklingu piemiņai veltītu rakstu, tā noslēgumā atļaujoties paironizēt par nevietā uzbangojušu kārtības mīlestību – resp., Krauklinga pieminekļa pārziešanu ar baltu ūdens emulsijas krāsu 1986. gadā. 1988. gadā – jau Atmodas noskaņās –, atsaucoties uz minēto faktu, laikraksta slejās izvērtās visai asa polemika: kāda lasītāja pārmeta Bauskas 2. vidusskolas direktorei Verai Grigorjevai necieņu pret vēstures mantojumu, kā dēļ viņu nevajadzētu virzīt rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieces amatam, savukārt direktore taisnojās, ka pārkrāsošanu veikušas tolaik Karpu nama blakusēkā izvietotās skolas ēdnīcas darbinieces, un pauda pārliecību, ka šādu «uzbrukumu» izpelnījusies nevis aiz rūpēm par vēsturi, bet vienīgi tautības dēļ.

Lasītājus, visticamāk, pārsteigs fakts, ka visai nožēlojamās Kaspara Valentīna Krauklinga pieminekļa atliekas vēl gluži nesen atradās valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā (kā piemineklis Nr. 2966), bet, iespējams, vēl vairāk izbrīnīs šī raksta autora iniciatīva šo pieminekli atjaunot. Visādā ziņā līdz šim veiktā pieminekļa izpēte un izogrāfisko materiālu (fotogrāfiju, zīmējumu, uzmērījumu) apkopošana ļauj apgalvot, ka šāds scenārijs teorētiski ir pilnīgi reāls, saudzīgi restaurējot vēl esošo postamenta daļu, no jauna izbūvējot zudušo divpakāpju pamatni, kā arī precīzi rekonstruējot gan zudušo urnu, gan marmora uzraksta plāksni. Ar ieceri atjaunot pieminekli šī raksta autors jau vairākkārt vērsies Bauskas novada domē, taču cerētā atbalsta vietā arvien saņēmis aizbildināšanos ar līdzekļu trūkumu. Pieminekļa atjaunošanas iecere pagaidām nav guvusi atbalstu arī Valsts kultūrkapitāla fondā, kur atsevišķi eksperti par galveno iemeslu tā noraidīšanai minējuši tieši pašvaldības līdzfinansējuma neesamību.

Ja jautāsit, kāpēc šis piemineklis mums, baušķeniekiem, ir svarīgs, uzdrošināšos apgalvot, ka Krauklingu – gan tēva, gan dēla – piemiņa mums tagad ir pat ļoti svarīga. Šo cilvēku biogrāfijas patiesībā ir iedvesmojošs stāsts par kādreizējo baušķenieku spēju pacelties pāri ikdienības šaurībai, stāsts par to, kā liela turība var rezultēties nevis trulas patērēšanas kultā, bet garīgā izaugsmē, stāsts par to, kā nodzīvot saturīgu un piepildītu dzīvi.


Raksts sagatavots ar «Latvijas Valsts meži», Valsts Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

20200529-1359-logo.jpg

Pievieno komentāru

Komentāri 4

Berzkalni

Redz - Bauska devusi slavenus cikvekus pat Vaczemei ! Tad jau busim svarigas pilsetas sastava !

pirms mēneša, 2020.09.01 18:34

A. fon A.

Lieliska publikācija!!! Vairāk tādu!!!

pirms mēneša, 2020.09.02 09:55

baušķeniece nesen

Bija ļoti interesanti lasīt, daudz ko uzzināju, jo esmu Bauskā nesen. Būtu labi, ja arī Bauskas vadība šo izlasītu un vairāk strādātu ar kultūrvēsturiskām lietām pilsētā. Skumīgi par vecpilsētu, kas ir galīgi pamesta. Vai tiešām neko nevar darīt?

pirms mēneša, 2020.09.02 20:56

Beta

Saturīgs raksts! Bauskai, izrādās, ir arī ar ko patiesi lepoties!

pirms mēneša, 2020.09.04 12:45

Projekts «Kultūrvide novados-2020»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju