Maiga būtne ar stipru kodolu

Baušķeniece ar starptautisku fotoizstāžu pieredzi atgriežas no tāliem pasaules ceļiem 

Guna Saulīte – trausla un maiga. Seko intuitīvām nojausmām, neļaujot pasaules kņadai sevi ietekmēt. Vienlaikus arī spēcīga rakstura cilvēks – ārkārtīgi pašdisciplinēts, ārpus stereotipiem domājošs. Guna pati apzināti veido savu individualitāti. Nesteidzīgu sarunu kafejnīcas terasē risinām dienā, kad Guna pirms Jāņiem atbraukusi Bauskā apciemot savu ģimeni.

Guna, «uzzīmē», lūdzu,  vārdos savu iekšējo dzīves telpu!

– Mans pasaules redzējums un rakurss, tā to uztveru, nav tradicionāls. Varbūt pirmā raksturojošā iezīme ir jūtīgums, ko dzīvē cenšos padarīt par spēka pozīciju, nevis, kā tiek uzskatīts, par vājuma izpausmi. Atrodos pastāvīgā mijiedarbībā starp dzīvesprieku un melanholiju. Periodos, kad melanholija dominē, savienojos ar būtības dziļāku uztveri, taču cenšos saglabāt līdzsvaru, lai prieku nenomāktu. Pašreizējā dzīves posmā jūtos dzīvespriecīga un harmoniska.

Man ļoti svarīgas ir dažādas garīgās prakses. Vispirms – apzināta elpošana, ko esmu apguvusi gan Brazīlijā, gan kursos, arī meditācija. Elpa palīdz savienot to, ko pati jūtu un ko jūt cilvēki, ar kuriem atrodos tiešā saskarsmē. Citādi nevaru uzpildīt savu enerģiju kā vien kombinācijā «daba un dievišķā mīlestība». Esmu vegāne, bet ne pārmērīgi strikta, praktizēju arī svaigēšanu, taču  nekādā gadījumā tā nav pašmērķīga. Šos principus nemaz neievēroju fanātiski,  ļaujos brīvai plūsmai un intuīcijai. Mani visu laiku – arī bērnībā un pusaudža gados – ir pavadījušas tādas neizskaidrojamas nojautas, neziņa: kurp eju, kas ir pasaule, kas ir dzīve? Šie jautājumi mani varbūt arī aizveda tālos ceļojumos. Manī ļoti daudz ko mainīja uzturēšanās Brazīlijā.

Kā parasti sākas tavs rīts?

– Tagad mana prioritāte ir veselības uzturēšana un nostiprināšana. Detaļās neieslīgšu, bet minēšu obligāto lielo krūzi ar citronūdeni. Tad seko elpošanas vingrinājumi, ko draugs – profesionāls jogas pasniedzējs – iemācīja. Pēc tam ir  ļoti intensīvi jogas un pilates vingrinājumi, kad visi muskulīši dreb. Noslēgumā – desmit minūšu meditācija. Tā sākas katra mana diena. Droši vien tu domā, ka vairākas stundas paiet? Nē, viss kopā aizņem tikai nepilnu stundu. Kad neesmu mājās, šo programmu sašaurinu.

Kāpēc man to visu vajag? Lai sevi «sacementētu», lai nepazustu cilvēkos. Man ļoti svētīgs bija «Covid» laiks, jo manas garīgās prakses nostabilizējās, un pavasara mēnešos izdevās apzināti radīt pamatu saviem ikdienas paradumiem. Arī tāpēc, ka vienīgā vieta, kur varēja iet, bija daba. Tāpēc šis dīvainais periods man bija rosinošs.

Prestižajā portālā «saatchi& saatchi» ieraudzīju tavas melnbaltās fotogrāfijas. Vairākas bija satriecoši spēcīgas – augstā māksla. Pastāsti par sava ceļa posmu, kas aizveda līdz fotomākslai!

– Vēl nebiju izstrādājusi Rīgas amatniecības skolas diplomdarbu, kad, draudzenes mudināta, ļāvos spontānai avantūrai. Aizbraucām uz Angliju. Sākumā tie darbi, ko darījām, bija dramatiski – kaut kādas rūpnīcas, konveijeri. Taču drīz atradām humānāku vidi. Oksfordā sākām strādāt tīkla «Starbucks» kafejnīcā par viesmīlēm. Tur iemācījos britu angļu valodu. Protams, brīvajā laikā fotografēju ar tēva veco «Zenit» kameru. To biju darījusi arī Amatniecības vidusskolas radošajās nodarbībās. Joprojām atceros pedagogu, kurš ļoti atzinīgi  novērtēja manus skolnieciskos darbus, un tas vienmēr palicis prātā. Amatniecības skolā man ļoti nepatika gleznot statiskās klusās dabas un sastingušus ģipša veidolus. Atvēros, kad vajadzēja piedāvāt savas radošās idejas.

Uzzinājusi par iespēju studēt fotogrāfiju Braitonā, uzrakstīju universitātei pieteikumu. Man uzreiz piešķīra stipendiju, varēju turpināt brīvajā laikā strādāt nu jau Braitonas «Starbucks». Gluži neapzināti nopelnīto naudu krāju, nevis tērēju. Izrādījās, ka tā vajadzēja, lai turpinātu savu attīstības ceļu.

Anglijā iepazinos ar portugāļu puisi Džilu – informācijas tehnoloģiju speciālistu. Mums bija liela mīlestība. Kad viņam piedāvāja darbu Spānijā, bet vēlāk Brazīlijā, turp devāmies abi. Sākumā dzīvojām Sanpaulu, tad – Riodežaneiro. Brazīlijā man pavērās garīgo prakšu neiedomājams apvār-snis, bet visa bija par daudz. Es ļoti aizrāvos, un man vajadzēja «sazemēties». Arī attiecībās ar Džilu atsvešinājāmies. Skaidri apzinājos, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur varu atgriezties un iegūt iekšēju stabilitāti.

Pastāsti, kā, studējot Braitonā, organizēji savas fotosesijas?

– Bieži braucu uz Latviju, jo tikai šeit, dabā un cilvēkos, izjūtu īpašu strāvojumu, mistēriju. Braukāju pa laukiem, uzrunāju svešus cilvēkus, reizēm pat garāmgājējus. Modeļi ir bijuši gan mana mamma, gan divi brāļi un omīte, kuru pierunāju fotografēties ar seleriju sakni pie kājas. Savukārt Braitonā iepazinos ar unikālu sievieti, kuras bērni vispārizglītojošās skolas programmu apguva mājās, jo tāda bija viņas pārliecība. Tur arī tapa viens no maniem vismīļākajiem fotogrāfiju cikliem «Brāļi».

Vai savas fotogrāfijas tu inscenē?

– Ne gluži, dažreiz izvēlos aksesuārus, kas nu katrā vietā pieejami. Sakrokoju drapērijas, izveidoju kompozīciju. To daru intuitīvi. Nē, par speciāli izdomātu inscenējumu nevar runāt. Brazīlijā kādas galerijas kuratore bija lielā sajūsmā par fotogrāfiju, ko man laimējās uzņemt tālos Latvijas laukos. Reiz dziļu sniegu klajumā sarunājos ar svešu, smaidīgu cilvēku. Piepeši viņam uz kumbra uzlēca kaķis un pārklājās kā cepure. Tas notika acumirklī. Man bija līdzi profesionālā, smagā kamera, un īsti neatceros, kā šo kadru izdevās fiksēt. Mans attēls «Kaķis» tika eksponēts Riodežaneiro fotogrāfu kopīgajā izstādē. Zini, laikam neesmu izstāžu cilvēks, jo tās man nesniedz ne prieku, ne gandarījumu, ne kādus īpašus strāvojumus.

Bet tagad, dzīvojot Latvijā, tu taču fotografē!

– Pavisam citādi. Esmu mainījusies, vairs neatgriezīšos dzīves iepriekšējā periodā, pat ja tas bija skaists un aizraujošs. Tagad dabā fotografēju detaļas, nianses, bet bez cilvēkiem. Varu nobildēt, piemēram, komposta kaudzi, un tas ir mans vēstījums par dzīvi, pasauli, mums pašiem. Iedvesmojos pat pelēkā ielā, ieraugot neparastas tekstūras, krāsu kombinācijas. Esmu atskārtusi, ka varu darīt arī kaut ko citu radošu. Ar linu eļļu atjaunoju nodriskātas koka virsmas, grīdu, jūras krastā vācu ūdens nopulētus koka gabaliņus un veidoju savas versijas. Pagaidām tikai sava prieka dēļ. Varbūt man vajadzētu internetā izveidot  blogu? Nezinu.

GUNA SAULĪTE

  • Beigusi Bauskas mākslas skolu (tagad – Bauskas mūzikas un mākslas skola)  1999. g.
  • Absolvējusi Rīgas Amatniecības vidusskolas (tagad – Rīgas Mākslas un mediju tehnikums) interjera dizaina nodaļu 2005. g.
  • Braitonas Universitātē (Anglija) beigusi fotomākslas izglītības trīs gadu programmu.
  • Dzīvojusi un radoši darbojusies Anglijā, Spānijā un Brazīlijā.
  • Piedalījusies fotoizstādēs Brazīlijā, bet 2019. gadā – Bauskas mākslas skolas absolventu kopīgajā izstādē Bauskas muzejā.
  • Pašlaik pastāvīgi dzīvo Rīgā. Brīvmāksliniece.
  • Pārvalda angļu, spāņu un portugāļu valodu.

Raksts sagatavots ar «Latvijas Valsts meži», Valsts Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

20200529-1359-logo.jpg

Pievieno komentāru

Projekts «Kultūrvide novados-2020»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju