Audējas Aijas Ozolas jostu kolekcija – klasiska vērtība

Bauskas muzeja krājumā glabājas tautas tradicionālās mākslas paraugi

Tautas daiļamata meistares baušķenieces Aijas Ozolas austo 37 etnogrāfisko jostu unikāla kolekcija glabājas Bauskas muzeja krājumā. No tām 35 ir Zemgales jostas, bet kolekcijā vēl ir villaine, zirgu pajūga groži un astoņas apaudas – šauras jostiņas, ar ko Zemgalē apšuj villaiņu malas. Kolekciju, ko muzejs iegādājās, meistare pati komplektēja. Lietišķās mākslas studijā «Bauska» atrodas arī Aijas Ozolas autordarbs «Baltijas ceļš», kas darināts 1989. gadā un simbolizē triju Baltijas tautu brālību.  

Sirdsdarbs visam mūžam
Pirmo reizi Aijas Ozolas jostu kolekciju muzejā eksponēja 2017. gada februārī lietišķās mākslas studijas «Bauska» 60. jubilejas izstādē. Diemžēl Aija to vairs neredzēja, tāpat kā nedzirdēja novēloti sacītos pateicības vārdus. Lietišķās mākslas studijā viņa darbojās no 1978. līdz 2016. gadam, kad šķīrās no šīs pasaules.

Aija Ozola bija ārste rentgenoloģe, viņas vīrs Markus – Bauskas slimnīcas galvenais ķirurgs. Kopš pagājušā gadsimta 60. gadu beigām abi strādāja Bauskas slimnīcā. Sasniegusi pensijas gadus, Aija pilnībā nodevās savam sirdsdarbam – jostu aušanai.

Galvenais – pētniecība
Ināra Zalstrupa, ilggadēja studijas dalībniece, tautas daiļamata meistare, uzsver: «Aija pārvaldīja aušanas un izšūšanas dažādas tehnikas, taču jostu darināšana bija viņas lielākā aizraušanās. Studijā neviens cits ar jostām nedarbojās – process ir ļoti lēns un sarežģīts, pirms aušanas daudz jāpēta, jāzīmē. Tad jau daudz vieglāk seģeni vai lakatu noaust.

Mēs, studijas dalībnieces, Aiju jau no paša sākuma apbrīnojām. Jebkura darba pamatā viņai bija pētniecība. Jau padomju laikā kolēģe sāka regulāri apmeklēt  Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un citas krātuves, lai izpētītu un savāktu pēc iespējas vairāk Zemgales jostu rakstu. Viņa darbojās kā zinātniece, meklējot pirmavotus, kopējot, zīmējot, konsultējoties ar atzītiem tautas mākslas speciālistiem. Aija negribēja strādāt tradicionāli kā mēs, pārējie, bija ārkārtīgi radoša. Reiz viņa man atzinās, ka gribētu noaust paraudziņus visiem Latvijas jostu veidiem un skumji piebilda: «Saprotu, ka viena mūža tam nepietiks.» Aija bija arī vairāku tautastērpu kolekciju autore, izšuva blūzes.»

Radoši paņēmieni
Amatniece auda mājās, nevis studijā. Viņa dzīvoja Slimnīcas ielas dakteru mājā, ko pagājušā gadsimta 40. gados pēc arhitekta
A. Klinklāva projekta uzcēla Bauskas slimnīcas galvenajam ārstam. Vēlāk namā ierīkoja četrus mediķu dzīvokļus. Kaimiņš, pensionēts ārsts Uldis Eimuss kādā sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atklāja: «Aija nopirka lielas stelles, jo auda ne tikai jostas, bet dzīvoklī nepietika vietas. Tādēļ Ozoli uzbūvēja verandu, kas kļuva par Aijas radošo darbnīcu. Viņas vīrs Markus brīvajā laikā aizrāvās ar sīpolpuķu audzēšanu, īpaši viņam patika narcises. Viņa ziedu dārzs pagalmā izskatījās tikpat perfekts kā slimnīcas operāciju zāles galds.»
Daktere Ozola bija studijas pirmā amatniece, kura nopietni sāka pievērsties šķiedru krāsošanai augu novārījumos. Sintētiskās krāsas dziju bojā, bet dabiskās  padara kvalitatīvāku, taču krāsošanas process ir krietni ilgāks un sarežģītāks. Tas nebija šķērslis Aijas eksperimentiem. Audējas laikabiedres atceras mēģinājumu dzijas krāsot biešu sulā. Veselu dienu gaļas mašīnā Aija malusi nevārītas bietes, taču rezultāts sagādājis vilšanos – gaidītā intensīvā purpura toņa vietā dzijas ieguvušas vien blāvi rožainu nokrāsu. 

Kvalitātes zīme
Dzintra Mētele, kura vairāk nekā 20 gadu bija lietišķās mākslas studijas «Bauska» vadītāja, spriež: «Studijā bija daudz talantīgu cilvēku, bet tāda rakstura stingrība un mērķtiecība kā Aijai Ozolai citiem nepiemita. Viņa bija cilvēks, kurš jebkuru darbu paveica vai jaunu mācību apguva līdz pēdējam sīkumam. Lieliska ārste, izcila amatniece, dāsna, izpalīdzīga, sirsnīga attiecībās ar cilvēkiem. Padomju laikā mēs, studistes, priecājāmies, ka Veselības ministrija Aiju Ozolu atzina par Latvijas labāko rentgenoloģi. Visam, ko viņa darīja, bija augstākās kvalitātes zīme.»

Audējas Aijas Ozolas jostu kolekcija jau sen ir pelnījusi lielāku ievērību. Varbūt Bauskas muzejs varētu izstrādāt pat atsevišķu izglītojošu programmu, lai ar to iepazīstinātu interesentus. Tagad ir periods, kad ekskursantu lielas grupas muzeji neuzņem, bet kas var būt labāks par mazām domubiedru kompānijām vai ģimenēm, kas jostu aušanas tradīcijas vēlas dziļāk izpētīt? 

Tradīcijas turpinātāja
Jau labu laiku šķita, ka Aijai Ozolai Bauskā nebūs darba turpinātāju, bet kopš šī gada februāra izrādījās, ka ir. Muzeja jaunās speciālistes Aivas Linkevičas lielākā aizraušanās ir jostu aušana. Viņa ar prieku un sajūsmu rādīja savas tekstilijas. Jaunībā Aiva ir beigusi Rēzeknes lietišķās māk-slas vidusskolas tekstilmākslas nodaļu un pēc ilga laika pamatzināšanas un prasmes var īstenot tautas lietišķās mākslas studijā «Bauska», kur šogad sākusi strādāt. Aivu pazīst daudzi, jo viņa ilgi bija Bauskas Valsts ģimnāzijas vizuālās mākslas skolotāja, arī virtuoza akvareliste, kurai bijušas daudzas izstādes ne vien Bauskas novadā.

Sarunā ar «Bauskas Dzīvi»  tekstilniece uzsver: «Jau esmu noaudusi daudzas jostas un aizrāvusies ar procesu. Man ļoti gribas izpētīt Aijas Ozolas kolekciju, kā arī īstenot savu grandiozo ieceri – noaust Ceraukstes jostu. Tajā neviens raksts neatkārtojas, gluži kā Lielvārdes jostā. Pamatā ir nobriedušas rudzu druvas tonalitāte ar zilu stīdziņu apmalē. Tas apvienojums ir vārdos neizsakāms. Ikkatru latvju raksta motīvu izjūtu enerģētiski. Gribu pētīt grāmatas, speciālistu publikācijas citos informācijas avotos. Jostu aušana man ir atklāsme, agrāk par to īpaši neinteresējos.  Pagaidām man nav sava tautastērpa, bet esmu nolēmusi pati to izgatavot.

Jostu nēsāšanas tradīcijas Latvijā

Skaidro Sanita Behmane-Baibakova, Bauskas muzeja tautas lietišķās mākslas studijas «Bauska» vadītāja.

  • Jostas kā apģērba elements parādās jau arheoloģiskajos tautastērpos (11. – 14. gs.). Tās bija  austas, pītas no dabas materiāliem, darinātas no ādas. Jostas galvenā  funkcija – apģērba saturēšana. Tās nēsāja gan vīri, gan sievas un bērni, jo apģērbiem nebija aizdares. Ar jostu apsēja arī autiņos ietītus zīdaiņus.
  • Sākotnēji jostas funkcija bija tikai praktiska. Pie jostām mēdza piestiprināt atslēgas, somiņu, citus ikdienas priekšmetus. Turklāt  cieši apsietās jostas galus pacēla un nostiprināja ap vidukli, lai ejot vai strādājot tie netraucētu. Īpašos godos – kāzās un kristībās – tika darinātas greznākas jostas.
  • Jostas bija gan korekta apģērba elements, gan nēsātāja pārticības zīme. 
  • Etnogrāfiskajos tērpos (18.  – 19. gs.) vērojama jostu dekoratīvās funkcijas pastiprināšanās, bet 19. gadsimta beigās tautastērpu jostas pilnīgi zaudēja utilitāro nozīmi, saglabājot tikai dekoratīvo. Turīgi ļaudis nēsāja arī tā dēvētās zīļu jostas, kas izšūtas ar krāsainām stikla pērlītēm.
  • 20. gadsimta 20. – 30. gados nāca modē jostu nēsāšanas romantiskais stils, ļaujot jostas galiem skaisti un brīvi plīvot, atklājot latvju rakstu un krāsu daudzveidību.
  • Jostas tagad auž mazās stellītēs, bet senatnē tās darināja uz koka zara, paminu vietā uzsienot nītis uz zīmuļa resnuma kociņa.

Fenomens – Ceraukstes josta

Skaidro Lilita Līdaka – tekstilmāksliniece, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) pedagoģe un šīs skolas tekstilnodaļas bijusī vadītāja, jostu audēja.

  • Interesanti, ka senākā no jostu veidiem, kas pieejama arhīvos, ir nevis Lielvārdes, bet Ceraukstes josta. Visā tās garumā neatkārtojas neviens zīmējums. Tā ir platākā no zināmajām Zemgales jostām.
  • Pamata rakstā lielāks dekoratīvāks elements mijas ar mazāk izteiksmīgu, ko sauc par starpelementu. Sānos jostu var noslēgt lina vai vilnas maliņas. Abpus centrālajai joslai ir šaurākas sānu – tā dēvētās ziediņu – joslas.
  • Ceraukstes jostai ir nevis ziediņu joslas, bet rakstainas maliņas. Galos ir aizaudums (sīki raksti rūtiņās). Ja aizaudums ir garš, bārkstīm jābūt īsām, ja aizaudums īss – bārkstis ir garas. Jostai jāsadzīvo ar brunčiem: jāizceļas uz brunču fona, taču jāsader pēc krāsām un rakstiem.

Avots: fragmenti no intervijas ar L. Līdaku portālā jauns.lv.


Raksts sagatavots ar «Latvijas Valsts meži», Valsts Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

20200529-1359-logo.jpg

Pievieno komentāru

Projekts «Kultūrvide novados-2020»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju