Savdabības atslēga – Kurmenei uzticīgie ļaudis 8

Robežupe Mēmele visos laikos vienojusi un stiprinājusi brāļu tautas.

Vecumnieku novada Kurmenes pagasts leišmalītei pieglaudies jo cieši. Vairāk nekā pusi teritorijas no Lietuvas šķir vien robežupe Mēmele, un vietējie atzīst, ka tā visos laikos bijusi brāļu tautu vienotāja un saiknes stiprinātāja. Iespējams, upes klātbūtne vietējo ļaužu ikdienu allaž virzījusi darbīgi rāmā plūdumā, bet raksturiem piešķīrusi straujākas dabas akcentus. Taču šī vieta nav īpaša tāpēc, ka to ieskauj gleznainā Mēmele; savdabīgu to dara Kurmenei uzticīgie cilvēki. Par to «Bauskas Dzīve» pārliecinājās, nejauši izvēloties sarunu biedrus un rosinot viņus pastāstīt – kā dzīvojuši un dzīvo ļaudis pierobežā.

Kaimiņi briduši pāri upei palīgā
Ainaviskā vietā Mēmeles krastā atrodas «Kaminski». Mājas no upes šķir vien daži desmiti metru. Vietējie runā, ka otrpus norit zemes sagatavošanas darbi – lietuvieši plānojot būvēt vistu fermu. Saimnieks Jozs Kaminskis par to neko nav dzirdējis, vien noteic, ka gana esot jau ar smaku no cūku kompleksa Radvilišķos. Kad vēja pūsma kurmeniešiem nav labvēlīga, «smirdoņa ir šausmīga, kā atejā».
Noejam līdz upei, kas trauc savu ceļu, un Jozs secina, ka pēc lietiem ūdens saradies vairāk. Tagad nez vai izdotos Mēmeli pārbrist. Kad meitas augušas un te ciemojušies draugi un radu bērni, vasarās upe visiem bija mīļākā atpūtas vieta. Peldējušies, briduši pāri, bet robežsargi ķēruši ciet un sodījuši par nelikumīgu robežas šķērsošanu, piedzīvoto ar smaidu atminas «Kaminsku» saimnieks. No krasta redzama māja otrpus upei, kur dzīvojuši tuvākie kaimiņi – daudzbērnu ģimene ar deviņām atvasēm. Lustīgi un izpalīdzīgi cilvēki, nākuši pāri upei palīgā. Arī bērni bija strādīgi. Ne vienmēr taciņa uz Lietuvu vedusi cauri ūdenim; uz veikalu Radvilišķos gājuši pār pašu izbūvēto laipu.

Tagad upe te vairs netiek šķērsota, tā noder, lai papriecētu acis. Ziemā, ja ir auksti, Mēmele aizsalst, un pavasaros ir tik neparasti vērot, kā iet ledus, ieklausīties, kā tas šņāc un veido pamatīgu blāķi, kad gabali cits uz cita pakāpušies rindojas krastā. «Vot, kur skats!» teic Jozs. Citādi upes tuvumu viņš neizmantojot. Kā pats smej, «neesmu makšķernieks, esmu traks uz dzelžiem».
Kolhoza laikā bijis mehāniķis, darbnīcu vadītājs, ģimene turējusi savu saimniecību – gotiņas, cūkas. «Par ko tad māju uzcelsi? Vajadzēja strādāt. Tagad vairs nav nekā – ne mājlopu, pat ne suņa,» teic Jozs. Viņš atklāj, ka neesot iedzimtais, taču tepat pāri upei vien dzīvojis, Radvilišķos, un nekur tālu «no savas «roģinas» nav aizgājis». Lietuvietis Kurmenē ienāca 1961. gadā, un «Kaminskus» būvējis pats savām rokām, tikai lielākos darbos pieaicinājis palīgus.


Attiecības ar Lietuvu vienmēr bijušas ciešas, jo tur dzīvojuši radi. Ciemojoties runājuši trijās valodās – latviski, lietuviski un krieviski, jo Joza sieva Gaļina pēc tautības ir krieviete. Piekopuši arī dažādas tradīcijas. «Kad visi radi satikāmies, valodas sajaucās kopā. Tagad piederīgo paliek arvien mazāk,» atskārst pensionārs.

Ja vajag, Jožiņš glābj
Vistuvāko saikni Jozs uztur ar abām meitām. Irēna dzīvo Vallē, bet Rita – Baldonē. Abas esot aktīvas un enerģiskas. Tēvs smej, ka arī viņš tāds bijis – neapturams un šiverīgs. Arī tagad, kad pašam «apaļi 80 jau salasījušies», mierā nevarot nosēdēt. Jozs izrāda mājas otrā pusē iekārtotās darbnīcas plašās telpas, kur daudz darbarīku, vairāki agregāti ir paša gatavoti. «Agrāk te cilvēki rindā stāvēja. Vienam vajadzēja ko izvirpot, citam – sametināt. Esmu visu mūžu ar tehniku saistīts, vienmēr visiem palīdzēju un cilvēkiem tikai labu darīju. Arī tagad, ja kāds atskrien un saka «Jožiņ, glāb!», nevaru atteikt,» atklāj «Kaminsku» saimnieks. Vietējie viņu slavē par izpalīdzīgo dabu un prasmīgajām rokām, jo vīrs esot «meistars uz visām kantēm». Daudziem vēl atmiņā laiks, kad Jozam piederējusi vecā «Volga» jeb GAZ-21. Kas to var saskaitīt, cik jaunos pārus kāzu dienā viņš izvizinājis! Lietuvu arī krustu šķērsu izbraukājis.

«Agrāk dzīve pierobežā bija liels pluss. Mēs no Lietuvas barojāmies, jo te ar pārtiku bija trūcīgi. Cilvēki gāja pāri upei uz veikalu Radvilišķos, pats ar traktoru bieži braucu iepirkties, tāpat uz kapiņiem pie tuviniekiem. Paradums nav zudis arī tagad, un reizi nedēļā cenšos tikt līdz Biržiem, vēl kādu pasažieri paņemu līdzi. Kaimiņos gandrīz viss maksā lētāk. Tur ir arī labi amatnieki – prasmīgi un apzinīgi. Nav slikti ar Lietuvu draudzēties,» secina kurmenietis. Viņu skumdina, ka pagastā paliekot arvien klusāk. «Večuki aiziet, jaunie atrod savu vietu – kur gaišāk. Drīz te viss aizaugs ar nezālēm. Mūsu «krajā» jaunieši, kuriem vēl tvaiks iekšā, ņemas ar lopkopību, audzē gaļas lopus, tirgojas ar ārzemniekiem. Tepat netālu, «Krastos», ir pieņemšanas punkts. Citas nodarbes jaunajiem tuvumā nav.»

No skaitļotājas – par bibliotekāri
Gita Skadiņa ir īstena kurmeniete, lai gan dzimusi Skaistkalnē, kur blakus baznīcai, mūku mājā, tolaik bijusi slimnīca. Pamatizglītību ieguvusi Kurmenē, tad mācījusies Skaistkalnes vidusskolā. Rīgā izskolojusies par skaitļojamo mašīnu operatori un tur arī strādājusi. Kad apprecējusies, atgriezusies dzimtajā vietā, jo arī dzīvesbiedrs ir šejienietis.

«Vīrs strādāja Vallē par vetārstu, bet man skaitļotājas profesijā darba nebija, jo kolhoza kantorī visas vietas bija aizņemtas. Kad sākās pārmaiņas, bibliotekāre, kura posās pensijā, piedāvāja man pārrakstīt inventāra grāmatas. Krājuma kopuma apzināšana izvērtās par jaunu pavērsienu manā dzīvē. 1995. gada vasarā sāku strādāt bibliotēkā, neklātienē pabeidzu Kultūras koledžu,» stāsta Gita. Sākumā bibliotēka atradusies agrākajā pasta ēkā, ko pašlaik priesteris Andrejs Mediņš kopā ar palīgiem atjauno. Bija jānes no šķūnīša malka, jākurina krāsnis. Bibliotekāra darbs bijis pavisam citādāks. Skolā vadītas bibliotekārās stundas, bērni pulcējušies grāmatu krātuvē un diskutējuši par literatūru. «Toreiz neviens nebija īpaši jāaicina, jāieinteresē. Jaunieši darbojās patstāvīgi, organizēja «groziņu» pēcpusdienas ar cepumiem un limonādi,» atceras bibliotekāre. 2000. gadā krājums pārvests uz pagastmājas otro stāvu un Gitai Skadiņai savā pārziņā bija jāņem arī skolas grāmatu fonds. 2010. gadā bibliotēka tika iekārtota izremontētās Baltās skolas telpās. «Darba bija tik daudz, ka gandrīz netiku galā. Kad «ienāca» datori un Latvijā īstenoja publisko bibliotēku attīstības projektu «Trešais tēva dēls», darbā tika pieņemta Vineta Putniece. Kādus trīs četrus gadus nostrādājām kopā. 2011. gadā skolu likvidēja un paliku atkal viena,» neseno vēsturi atceras Gita.

Lasa grāmatas un makšķerē

Vairāk nekā 20 gadu laikā bibliotēkas lietošanas paradumi cilvēkiem pierobežas pagastā mainījušies. Mazāk palicis «īsto lasītāju» – to, kuri lasa daudz un regulāri. «Agrāk uzticīgākie apmeklētāji bija cilvēki gados, pensionāri, vīrieši. Kādreiz grāmatas ņēma pilnu mugursomu un pēc nedēļas atkal bija klāt. Bija pāris ļoti lieli literatūras mīļotāji, kuriem pie sirds gāja divas lietas – makšķerēšana un lasīšana. Prasīja detektīvus, vēsturiskus romānus, grāmatas par dabu, ceļojumiem, žurnālus «Copes Lietas» un «Medības». Bija tādi, kuri teica: «Nedod man grāmatas par sievietēm, dod labāk par kukainīšiem!» Šo vīru diemžēl vairs nav... Pirms dažiem gadiem neilgā laikā mūžībā aizgāja ap divdesmit kurmeniešu, līdz ar to strauji saruka lasītāju skaits. To nedaudz līdzsvaro mazie, kuri grāmatas sāk iepazīt «Rūķu skolā» un kopā ar saviem vecākiem,» situāciju iezīmē bibliotēkas vadītāja.

Kādreiz bibliotēku izmantoja ap 230 pagasta iedzīvotāju, pašlaik – ap 180. «Nenoliedzami, kritumu ietekmēja arī skolas likvidēšana. Skolotāji pārvācās uz dzīvi citur, aizgāja arī vairākas ģimenes ar bērniem. Mainījušies paradumi, iespējas iegūt informāciju. Tā paaudze, kam pašlaik 30 – 40 gadu, bibliotēkā ienāk reti,» novērojumos dalās Gita.

Kurmenes pagasts ir izstiepts. Tie, kuri dzīvo tā dēvētajā Gvardes galā, bibliotēku apmeklē reizi mēnesī. Tikpat regulāri pēc lasāmā ierodas arī Krieviņu puses ļaudis, kuriem atbraukšanu uz centru ierobežo sabiedriskā transporta problēma. Kad izdodas sadabūt kādu auto, bibliotēkā «sabirst» uzreiz četri pieci lasītāji. Kolhoza laikā iespējas bijušas citas, jo mašīnas kursējušas šurpu turpu, tagad ceļi tukšāki. Tas ietekmē arī tematisko pēcpusdienu apmeklējumu. Gita pat apsvērusi domu nākotnē šādās reizēs organizēt transportu, lai ar ciemos uzaicinātajiem viesiem varētu tikties arī nomaļāko vietu iemītnieki.

Senču saknes Lietuvā

Pierobežā dzīvojošie daudz biežāk apspriež Latvijas un Lietuvas ekonomiku, salīdzina preču un pakalpojumu cenas. Gita Skadiņa to apstiprina: «Cilvēki runā, ka leišos viss esot lētāks, tāpēc brauc pie kaimiņiem pēc gāzes baloniem, apģērba. Iepirkšanos apvieno ar radu apciemojumu, jo pierobežā asinis ir samaisījušās, tāpat kā paražas un valoda.»

Arī Gitai senču saknes meklējamas Lietuvā. Jau izsenis kaimiņi bijuši prasmīgāki amatnieki nekā latvieši, un tieši arods uz Latviju atvedis viņas vecotēvu no tēva puses. «Viņš dzīvoja netālu no Biržiem un 30. gados brauca uz Kurmeni būvēt mājas. Tā arī sapazinās ar manu vecomāti. Viņš mācēja celtniecības darbus, prata mūrēt, bija labs galdnieks. Kurmenes baznīcai taisījis durvis, piedalījies Baltās skolas atjaunošanā. Vectēvam mājās bija galdniecība, kur viņš darināja jumta dēlīšus; tos brauca pirkt arī lietuvieši. Strādīgs cilvēks. 30. gados pats uzbūvēja savu māju, un kopā ar manu tēvu vēl vienu, kur dzīvoja mūsu ģimene,» atklāj kurmeniete.

Dzīve pierobežā esot jauka, cilvēkus vieno upe un cieņa pret kaimiņiem, teic Gita. Attiecības visos laikos bijušas labvēlīgas; arī tad, kad latvieši braukuši uz Biržiem pēc lētajām desām. Abas tautas joprojām saista sadzīve, taču ikdienā arvien vairāk izpaužas arī kultūru mijiedarbība. «Lietuvieši ciena mūsu tradīcijas, viņus saista šejienes kultūras dzīve. Kad ļaudis no Germanišķu ciema tiek uzaicināti paviesoties mūspusē vai kopīgi veidot kādu sarīkojumu, viņi ir ļoti priecīgi un dara to ar lielu entuziasmu. Tad izpaužas viņu sirsnība un vēlme draudzēties,» teic Gita.

Anita Nagle, Kurmenes pagasta vēstures zinātāja, uzsver, ka kaimiņi kultūras dēļ kurmeniešus «bišķi pat apskauž». Viņa stāsta: «Savulaik Radvilišķos bija kolosāls kultūras nams, mūsējais blakus nestāvēja, bet tagad tur viss sabrucis. Viņi priecājas par mums, ka esam vairāk darījuši, lai kultūru saglabātu, un ka mums ir «dzīvs» tautas nams.»

Māc vientulība
Julija Kropa uz Kurmeni atnākusi pirms 35 gadiem no Bārbeles pagasta Gaismas. «Upe mūs piemānīja. Kad pārcēlāmies uz šejieni, vīrs domāja – nu tik varēs makšķerēt, bet, būdami čakli cilvēki, smagi strādājām kolhozā, kopām lopus un tādām lietām nebija laika. Bijām pirmie, kas te ievācās Līvānu mājās,» stāsta pensionāre. Kopš tā laika daudz kas mainījies. Apglabājusi vīru, nav vairs tuvāko kaimiņu. Kad dzīvesbiedrs saslima, likvidējuši lopiņus, lai gan iepriekš turējuši piecas govis, bijis savs zirdziņš. «Tik šausmīgi skumji paliek, kad tālumā padzirdu gotiņu maujam... Bet ko darīt, ja spēka vairs nav? Divi gadi pagājuši, kā vīrs nomira, bet nevaru aizmirst, raudu katru dienu,» vientulības stāstā dalās Julija.

Pietrūkst kņadas
Kurmenē ir maz jaunu cilvēku, un vairāki uzskata – tas esot valsts nepareizās politikas dēļ.

Ruta, kura strādā par aprūpētāju, gan uzskata, ka jauniešu aizplūšanā vainojams pašvaldības dzīvokļu trūkums. «Jauno ģimeņu ir daudz, bet pašvaldības dzīvojamais fonds veidots netiek, mājokļu jautājums ir aktuāls visā novadā. Ja būtu dzīvokļi, izbraukāt uz darbu pilsētā nebūtu problēma. Ne visi grib īrēt no privātīpašnieka, reti kurš var atļauties iegādāties savu īpašumu. Tā cilvēkus pazaudējam. Arī manas meitas ir prom no Kurmenes, viena dzīvo Aizkrauklē, otra – Skaistkalnē. Dēls gan vēl pie mājas, pašlaik mācās Skaistkalnes vidusskolas 7. klasē,» stāsta kurmeniete. Iepriekš viņa dzīvojusi Bārbelē, bet pirms 14 gadiem pārcēlusies uz Kurmeni, kas ir vīra dzimtā puse.
Kad pagastā bija skola, centrā valdījusi kņada un burzma; tagad tas pietrūkstot. Jaunie uz Kurmeni ciemos atbrauc svētkos un brīvdienās, ikdienu apņem liels klusums.

«Te ir mūsu mājas»
Kurmenieši lepojas ar vietējiem uzņēmējiem, kuri darbojas un nav zaudējuši cerību; lai cik grūti klājies, palikuši uzticīgi savam pagastam. Iespējas attīstīties pavērušās arī zemnieku saimniecībai «Zviedru birzes zirgi», kas ilgstoši meklēja jaunu saimnieku, un nu tāds atradies. Vietējie ilgi gaidījuši, kad tiks rasts pielietojums Kurmenes skolas ēkai, un pašlaik ir izredzes, ka kaut kas varētu mainīties. Gaišāka kļuvusi Kurmenes Romas katoļu baznīca, ko atjauno, pārmaiņas piedzīvo senā Kurmenes muižas kungu māja, kur kādreiz bijis pasts. Par laika nepielūdzamo dabu ik stundas ceturksni atgādina neparastais pulkstenis, ko dievnamam ziedojuši labvēļi; tas skaita pagājušos mirkļus un noteiktās stundās atskaņo melodiju.

Katru gadu Kurmenē tiek svinēta Pēterdiena, kad notiek dievkalpojums, koncerts un balle. Svētkiem ir senas tradīcijas, un 29. jūnijs jau daudzus gadus ir novadnieku tikšanās diena. Tad sarosās vietējie, ciemā sarodas tie, kuri noenkurojušies uz dzīvi citur, atbrauc Lietuvas pusē dzīvojošie, jo robežas tuvums baltu tautas jaucis un maisījis kopš seniem laikiem. «Arī es esmu lietuviete, tāpat kā mans vīrs. Abi esam dzimuši Latvijā, bet vecāki mums lietuvieši,» negaidīti atklāj Ruta. Izrādās, arī Julija piederīga kaimiņtautai. «Piedodiet, bet «tīru latvieti» te neatradīsit!» viņa apgalvo. «Taču mēs nekur prom neiesim – te ir mūsu mājas, mūsu Latvija. Te – mūsu kapiņi, kur guļ mana mamma, māsas un švāģeri.»


UZZIŅAI

Kurmenes pagasts ir viena no Vecumnieku novada administratīvajām teritorijām, kas robežojas ar Skaistkalnes, Bārbeles un Valles pagastu, kā arī Neretas novada Mazzalves pagastu; no Lietuvas to šķir robežupe Mēmele.

Iedzīvotāju skaits – 571 (dati: 1.07.2019.), platība – 112 km2, apdzīvotās vietas: Kaijas, Vērdiņi, Krieviņi.

Kurmenes pamatskola slēgta 2011. gadā, bet darbojas Valles pirmsskolas izglītības iestādes «Cielaviņa» grupa «Rūķu skola», ko apmeklē 11 audzēkņu. Skolas vecuma bērni pārsvarā mācās izglītības iestādēs Skaistkalnē un Vallē.

Avots: Vecumnieku novada pašvaldība.

Lietuvieši izglāba baznīcu

Sandijs Siliņš, kurmenietis:
«Pierobežas pluss ir Lietuvas tuvums. Darbojos vietējā amatierteātrī un braucam turp ar izrādēm, tāpat viņi ciemojas pie mums. Jauki ir latviešu un lietuviešu kopīgi rīkotie Mēmeles svētki. Arī tad, kad mācījos Skaistkalnes vidusskolā, bieži devāmies pie kaimiņiem draudzību stiprināt. Mīnuss? Reizēm ballēs sanāk saķeršanās, bet nu tas vairs nenotiek tik bieži kā kādreiz. Agrāk, kad teica «Leiši brauc!», visiem bija skaidrs, ko tas nozīmē.
Kāpēc jaunie nepaliek Kurmenē? Pat nezinu. Nav darba. Varētu jau izbraukāt, bet kādi ir vietējie ceļi… Cilvēku pagastā nav daudz, bet situācija pamazām mainās. Kopš priesteris Mediņš te darbojas, šķiet, ļaužu kļuvis vairāk. Daudzi te pavada vasaras. Upe, skaista daba – ideāla vieta, kur atgūties no pilsētas nemiera.»

Anita Nagle, Kurmenes pagasta vēstures zinātāja:
«Reiz sāku skaitīt un secināju, ka šeit katrās mājās ir vismaz viens lietuvietis. Arī man pašai saknes ir Lietuvā. Daudziem senčos bijuši arī poļi. Kaimiņvalsts tuvums daudzējādā ziņā ir ieguvums. Lietuvieši padomju laikā izglāba mūsu baznīcu. Nebūtu viņu, tur būtu ietaisīta noliktava vai kas cits. Robežas apkaimē dzīvojošie bija Kurmenes katoļu draudzes sarakstā, viņiem šī bija tuvākā baznīca. Toreiz bija noteikts skaits, vajadzēja, lai būtu daudz ticīgo; tad dievnamam klāt neķērās.
Pašlaik tiek atjaunota baznīca, muižas kungu māja. Darbi ātri rit uz priekšu... Prieks, ka Kurmenei ir nākotne.»


Tradīcija ballēs izkauties
Vēsturiski iegājies, ka kaimiņi pierobežā ballēs cits citu iekaustījuši. Uzrunātie kurmenieši apstiprina, ka šie nostāsti ir patiesi un tā bijis arī šaipusē.

Jozs Kaminskis: «Kad atnācu no dienesta, dzīvoju Radvilišķos. Balles notika bieži, un tās vienmēr bija šerpas, ar kautiņiem. Iepazinos ar dāmu no Kurmenes, taču brūtes dēļ nevienam ceļā netrāpījos, iespējams, tāpēc, ka nebiju vairs nekāds jauniņais, bet gan puisis pēc armijas. Turklāt latvieši bija mierīgāki, trakāki uz kaušanos ir lietuvieši, viņiem karstākas asinis, ātrāk kļūst agresīvi.» Viņš savulaik ballēs arī muzicējis, vēl tagad, kad uznāk luste, uzraujot akordeonu. Mūzika tuva bijusi vienmēr, tāpēc vīrs cenšas nepalaist garām senioru balles, kas pagastā tiek rīkotas reizi gadā.

Gita Skadiņa: «Atceros, ka Lietuvas pusē, Pučiakalnē un Totorkalnī, bieži notika zaļumballes jeb, kā mēs teicām, gegužines. Droši nebija turp iet, gandrīz vienmēr varēja «trāpīt pa galvu». Arī lietuvieši nāca uz mūsu ballēm, bet retāk. Kad mācījos Skaistkalnes vidusskolā, piedzīvoju situācijas, kad konflikti radās arī tādēļ, ka gājām uz Germanišķiem kino skatīties. Domāju, tas vairāk bija nevis naida dēļ, bet principa pēc, jo kautiņi bija kļuvuši par sava veida tradīciju. Zinu, ka lietuvieši vietējos speciāli kaitināja – atbrauca ar javiņām un Skaistkalnes centrā močus rūcināja. Visi zināja, ka vakarā būs balle un, protams, arī «klope». Vietējie atminas, kā latviešu zēni kaimiņu puišus pa tilta apakšu caur upi uz Lietuvu dzina.»

 

20190621-0150-maf-logo.jpg
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 8

Skaisti

Pienācis laiks, kad tiek cildināts bijušais robežpārkāpējs.

pirms 12 mēnešiem, 2019.11.27 19:02

bitīt matos

Vidusskolas laikā mēnesī vismaz viena balle bija ar klopi uz tilta ŠĒNBERGĀ. Bet citādi dzīvojām labi.

pirms 12 mēnešiem, 2019.11.27 19:11

Rita

Balle bez klopes ir tas pats, kas kāzu nakts bez līgavas (jaunās sievas).

pirms 12 mēnešiem, 2019.11.28 14:52

KURMENIETE

Paldies.Labs raksts.

pirms 12 mēnešiem, 2019.11.29 09:26

Olita

Neko pēdējā laikā nedzird un neredz par to pagasta veci, kurš tā labi bija noēdis mūli un bijis dekrēta atvaļinājumā. Vai ir pagasta amatā vai nav?

pirms 12 mēnešiem, 2019.11.29 15:03

ilksis

Es gan atceros. Vārdu neatceros, bet uzvārds bija Kondrāts. Atceros, kad Staburagā bija publicētas deputātu algas, tad šim bija arī par to, ka bijis saņēmis arī par dekrēta atvaļinājumu.

pirms 12 mēnešiem, 2019.12.02 08:47

Vietĕjă

Manï nerit lietuvieśu asinis.

pirms 12 mēnešiem, 2019.12.08 19:31

Irina

Jauks raksts! Paldies, Žanna! Labprāt lasītu arī par pārējiem novada ciemiem.

pirms 12 mēnešiem, 2019.12.09 00:46

Projekts «Dzīve pierobežā»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju