Vides indikatori Mūsai nav labvēlīgi 3

Lietuvas teritorijā robežupe plūst 146 kilometrus, ekoloģiskais stāvoklis ūdenskrātuvē kaimiņu pusē ir slikts

Slapja pļava vai skatam un dzīvotnei tīkama ūdenstilpne Zemgales pievilcīgajā ainavā – Mūsas upes pašreizējo veselības stāvokli, kā arī nākotnes līkločus publikācijās apņēmusies izdibināt «Bauskas Dzīve». Mūsai garāks tecējums ir Lietuvā, tālab laikraksta žurnālisti tikušies arī ar speciālistiem pārrobežā – Pasvales rajonā.

No lauka – uz upi
Pietiek uzmest aci Mūsai, lai ieraudzītu tās lielāko problēmu – eitrofikāciju. Par to rakstīts jau vairākkārt. Mūspuses vides speciālists Valērijs Gabrāns teic, ka puse Lielupes sateces baseina veidojas Lietuvas teritorijā. No turienes arī nākot lielākā daļa piesārņojuma, pārsvarā no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Ar piesārņojumu jāsaprot slāpekli un fosforu saturoši savienojumi, tā saucamie biogēnie elementi, kā arī silīcijs, kālijs un citi dzīvībai nepieciešami savienojumi, kas ar nokrišņiem, sevišķi sniega kušanas ūdeņiem, tiek izskaloti no augsnes un tieši vai caur meliorācijas sistēmām noplūst novad-grāvjos, ietek upēs un tālāk nonāk jūrā.

«Tas ir dabisks process, taču augsnes irdināšana, aršana, kultivēšana, ražas novākšana un mēslošana to veicina un paātrina. Barības vielu iznesi sekmē arī meliorācijas sistēmas, kas ūdeni no laukiem ar tajā izšķīdušo slāpekli un fosforu bez kavēšanās un ātri vien novada upēs, ezeros, jūrā, kur slāpekļa, fosfora un citu savienojumu koncentrācijas paaugstināšanās ir ļoti nevēlama. Ūdensteces un ūdenstilpnes pastiprināti aizaug. Ar barības vielām bagātinātais ūdens kļūst nederīgs ne tikai cilvēku vajadzībām, bet arī daudzu augu un ūdens iemītnieku,  zivju eksistencei. To visu kopā sauc par ūdeņu eitrofikāciju,» skaidro V. Gabrāns.

Viņš akcentē, ka svarīgi apzināties – eitrofikācijas procesu ir grūti, gandrīz neiespējami apturēt, jo barības vielas, kas vienreiz nokļūst ūdenī, veido aprites ciklus – ūdensaugi katru pavasari iesaistās zaļās masas veidošanā, bet ik rudeni ar atmirušām augu daļām izgulsnējas ūdenstilpnēs un veido barības bāzi jaunam veģetācijas periodam.

Taču ne tikai mēslojums var kaitēt upes veselībai. Lauksaimnieki aktīvi lieto arī pesticīdus. Lai tiktu vaļā no nevēlamām sēnēm, lieto fungicīdus, lai pieveiktu nezāles, lauku apsmidzina ar herbicīdiem; lai apkārt nerāpotu kukaiņi, izmanto insekticīdus. Iespējams, daļa no šiem pesticīdiem nonāk arī ūdeņos.

Glifosātu neanalizē
Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pārstāve (LVĢMC) Inese Grīnberga skaidro, ka to pesticīdu analīzes, kas pieder pie prioritārajām un bīstamajām vielām, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti valstī tiekot veiktas, ieskaitot arī Mūsas upi. Prioritāro vielu inventarizācijas ietvaros analīzes Mūsā veiktas divās monitoringa stacijās (Latvijas-Lietuvas robeža un Mūsa, grīva). Mērījumi ūdenī īstenoti sešas reizes gadā un vienu reizi biotā – asaros, savukārt sedimentu analīzes veiktas vienu reizi gadā 2016., 2018. un 2019. gadā.

No pesticīdiem, kas pieder pie prioritārajām vielām, analizētas vairāk nekā 30 vielu koncentrācijas. Daļa no parametriem analizētas «BIOR», daļa – LVĢMC laboratorijā.

Izpēte apliecinājusi, ka nevienai no inspicētajām vielām nav tikuši pārsniegti vides kvalitātes normatīvi. I. Grīnberga uzsvēra, ka ir vēl citi Latvijā lietoti pesticīdi, kuru koncentrācija ūdeņos nav noskaidrota. Viens no tādiem ir arī pesticīdu pasaules «Coca-cola» – glifosāts, kas efektīvi nokaltē jebkuru augu. Ja šis vārda virknējums fonētiski kādam tomēr liekas svešs, tad populāro nezāļu iznīcinātāju raundapu zina jau krietni plašāks loks, glifosāts ir raundapa aktīvā un visvairāk daudzinātā, peltā viela. To izmanto, lai no laukiem pazudinātu nezāles. Taču arī tās, laikam ejot, piemērojas jaunajiem apstākļiem un kļūst izturīgākas pret dažādām indēm, kuras pamanās pielietot, lai no kaitniecēm atbrīvotos. ASV jau pašlaik ir 24 nezāļu sugas, kuras ir pilnīgi izturīgas pret pesticīdiem. Arī Eiropai tā nav sveša problēma. Piemēram, Francijas, Itālijas, Grieķijas vīnogu laukos jau tagad zaļo nezāles, kuru priekšteči tā pārbaroti ar glifosātu, ka tagad no miglošanas nav jēgas.

Arī ūdenī, kurā nokļūst pesticīdi, ir dzīvas būtnes, kuru dzīvi ķimikāliju pieplūdums neuzlabo. Pesticīdi nonāvē ūdensdzīvniekus dažādos veidos. Tie var uzreiz apēst indi. Zivis var saēsties, piemēram, kukaiņus, kas saindēti ar pesticīdu, kas pamazām bioakumulējas zivs taukaudos. Ja, piemēram, glifosāts nogalina visus ūdensaugus, tad, tiem visiem vienlaicīgi pūstot, tik ļoti samazinās skābekļa koncentrācija ūdenī, ka arī zivis un citi ūdensdzīvnieki aiziet pie dieviem. Taču, tā kā ūdensaugu leknos stāvus Mūsā var saskatīt jebkurš garāmgājējs, jādomā, ka šī viela lielos apjomos nav nonākusi, tomēr tās esamību vai neesamību «Bauskas Dzīve» mēģinās atklāt, pasūtot Mūsas ūdens analīzes dažādās vietās.

Slāpekļa rādītāji krietni pārsniedz ES direktīvās noteiktos
Mūsa sākas Lietuvas teritorijā, un mūsu valstij piederīgi tikai 24 km, un vēl 6,6 km tā ir robežupe, bet 146 kilometrus tā plūst pa kaimiņvalsti. Neskatoties uz dažādajām vides iniciatīvām lauksaimnieciskajā praksē, ekoloģiskais stāvoklis ūdenskrātuvē Lietuvas pusē ir slikts.

Pasvales pašvaldībā vides rūpe uzticēta vietvaras speciālistei Apolonijai Lindienei. Atsevišķs amats izveidots tālab, ka daudzi jautājumi saistīti ar ekoloģiju. A. Lindiene akcentēja, ka Lietuvā visās vietvarās ir šāda amata vienība. Pasvalē viņa ir viena pati, bet lielākās pašvaldībās ir nodaļa ar vairākiem speciālistiem.

Vides jautājumu risināšana lielā mērā atkarīga no pieejamā finansējuma. Valsts likumdošana paredz, ka vietvarām budžetā ir jāieplāno līdzekļi vides kvalitātes monitorēšanai, kur ietilpst ūdens, gaisa un augsnes analīzes. 

A. Lindiene paskaidro, ka monitoringa programma tiek veidota piecu gadu periodam. Pagājušajā gadā noslēdzies iepriekšējais piecu gadu cikls, bet šogad jauns nav sekojis, jo aktuālāka bijusi atkritumu apsaimniekošanas sakārtošana, kurai bija jānovirza papildu nauda. Taču nākamgad noteikti vides monitorings tiks turpināts, un jau tagad tiekot gatavoti iepirkumi, apliecina Pasvales ekoloģe. 

Līdz šim Pasvales pašvaldības finansētā monitoringa programmā tika iekļautas trīs ūdenskrātuves – Mūsa pie Saločiem, Lēvene (Mūsas lielākā pieteka, kas plūst caur Pasvali), kā arī Pasvales dīķis, kas izveidots, aizsprostojot Lēveni ūdensdzirnavu vajadzībām. Četrreiz gadā tiek ņemtas analīzes, nosakot ķīmiskos un mikrobioloģiskos rādītājus. Dati liecina, ka paaugstināti kopējā slāpekļa rādītāji vienmēr ir pavasarī. Piemēram, 2019. gada maijā maksimālā kopējā slāpekļa vērtība konstatēta Mūsā pie Saločiem – 10,3 mg/l, bet vien nedaudz zemāka vērtība – 8,05 mg/l konstatēta Lēvenē, bet 6,29 mg/l fiksēti Pasvales dīķī. Visi rādītāji ir krietni pārsnieguši Eiropas Savienības ieteikto vadvērtību 2 mg/l. A. Lindiene to skaidro ar intensīvo lauksaimniecību, kas ir izvērsta rajonā. «Nav neviens zemes pleķītis, kas nebūtu apstrādāts. Augsne ir auglīga, un tā tiek izmantota pilnībā,» atzīst A. Lindiene. Mikrobioloģiskie rādītāji upju ūdeņiem gan esot teicami.

Pasvalē tiek strādāts arī pie upju atveseļošanas. Līdzīgi kā Bauskā īstenoti upes tīrīšanas darbi, kas veikti projektā. 2014. gadā Lēvenes gultne pilsētā tīrīta ar ekskavatoru, bet pēc tam piecus gadus notikuši ūdensaugu pļaušanas darbi. Arī šogad izsludināts iepirkums minēto darbu veikšanai, taču par pašvaldības atvēlēto naudas summu neviens darbu veicējs neesot bijis gatavs strādāt.

Valsts līmenī vides kvalitāti uzrauga  Lietuvas Vides aizsardzības aģentūra, savukārt Latvijā tas uzticēts Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram.

Nitrātu līmenis palielinās
Šovasar Lietuvas Vides aizsardzības aģentūra publicēja ziņojumu Eiropas Komisijai, kurā izklāstīta situācija ūdenstilpju pasargāšanā no lauksaimnieciskas izcelsmes piesārņojuma ar nitrātiem laika periodā no 2016. līdz 2019. gadam. Saskaņā ar tā dēvēto Nitrātu direktīvu visa Lietuvas teritorija klasificēta kā jutīga pret nitrātiem. Iepriekšējā un pašreizējā pārskata perioda monitoringa dati liecina, ka nitrātu koncentrācija valsts lielākajā daļā ir palielinājusies, un gandrīz trešdaļā (27%) maksimālās koncentrācijas ir pārsniegušas direktīvā noteikto robežvērtību. Kā norāda Vides aizsardzības aģentūras speciālists Martīns Pankausks, pasākumi, kas problēmas var atrisināt, ir zināmi, taču Lietuvā tie nepietiekami piemēroti, kā arī nav iestrādāti likumdošanas aktos. Ar noteiktām darbībām būtu jāsamazina lauksaimnieciskā aktivitāte, taču tā lauksaimniekiem nav finansiāli izdevīga. Tālab dažādos veidos tiek mēģināts panākt zemniekiem izdevīgāku variantu.

«Mēs uzskatām, ka ūdenstilpnes stāvoklis nitrātu izteiksmē ir labs, ja nitrātu koncentrācija nepārsniedz 2,3 miligramus litrā. Taču pašreizējās tendences liecina, ka nitrātu līmenis tikai palielinās,» sacīja M. Pankausks. 

Gan aģentūras speciālista, gan Pasvales ekoloģes vērtējumā lauksaimniecības piesārņojuma samazināšanai ūdenskrātuvēs ir daudz iespēju. Kā vienu no paņēmieniem A. Lindiene minēja mērķtiecīgu un precīzu lauku mēslošanu, kas tiktu īstenota stingri saskaņā ar mēslošanas plānu. Pašlaik mēslošanas plāni ir obligāti saimniecībām, kas pielieto organisko mēslojumu un kam apsaimniekojamā platība pārsniedz 50 hektāru, pārējiem tie ir brīvprātīgi.

Pasvales rajonā darbojas pieci lieli piena lopkopības uzņēmumi, kuru apsaimniekojamā platība svārstās no 2000 līdz 3000 hektāru un ganāmpulki ir no 600 līdz pat 1600 galvām. Tuvu Latvijas robežai strādā cūkkopības uzņēmums ar dāņu kapitālu, rajonā ir arī vistkopības uzņēmums, kurā viena ferma ir atvēlēta olu ražošanai, bet četras gaļas ieguvei. Lielākā daļa lielsaimnieku ar laikrakstu atteicās runāt.
Savu pieredzi atklāja vien Pasvales rajona piena lopkopības uzņēmuma «Draugystė» galvenais agronoms Toms Jasens. Saimniecībā ir 600 slaucamas govis, bet pavisam ir 1200 barojamu galvu. Apsaimniekojamā zemes platība ap 2000 hektāru, saimniekošanā tiek izmantots organiskais mēslojums. Toms arī rādīja mēslošanas plānu, taču viņš par tā nepieciešamību ir skeptisks. «Papīrs panes visu,» apgalvo T. Jasens, uzsverot, ka dabā neviens nepārbauda, vai mēslots tik tiešām pēc plāna, jo katram saimniekam pie sāniem uzraugu nav iespējams novietot.

Lielajām saimniecībām par pienākumu noteiktas arī gruntsūdens analīzes trīs reizes gadā, pamatā pētīts tiek gan tikai slāpeklis un fosfors, pesticīdus neviens nemeklē, jo Lietuvas Vides ministrija nav noteikusi šādu prasību. T. Jasens pieļauj – ja pieliktu vēl vienu ailīti klāt, nebūtu lielu problēmu, kaut gan, ja tam jātērējot vairāk naudas, sāktos pretestība. Visticamāk, no lauksaimnieku puses būtu sacelšanās un caur dažādām asociācijām virzītu argumentus valdībai, ka tā nasta ir par lielu. (Te jāmin, piemēram, Latvijā kopējā slāpekļa noteikšana ūdenī maksātu līdz desmit eiro, bet pesticīdu analīzes, sākot no 120 eiro).

Nepieciešama starpvalstu sadarbība
Vienlīdz nozīmīga esot arī upju aizsargjoslu ievērošana. Tā lielajām ūdenstilpnēm Lietuvā ir no trim līdz pat desmit metriem, kur nedrīkst ne art, ne sēt, tālāk seko ap simt un pat divsimt metru josla, kur apstrāde atļauta, bet liegta intensīva mēslošana. Taču mazajām upītēm buferzona ir vien metrs vai arī lauki aiziet līdz pat ūdenim, tālab iespējama dažādu vielu iekļūšana ūdenstilpnē.

«Tikai loģiski, ka viss mēslojums augos nenonāk, jo to vienkārši nespēj visu uzsūkt, liekais tiek transportēts ūdenī. Procentuāli nenosaukšu, bet domāju, ka vismaz desmit procenti aizplūst uz ūdenskrātuvi. Tāpēc tajās arī viss aug griezdamies un citas jau ir pārvērtušās par grāvjiem,» paziņo T. Jasens.

A. Lindiene, pirms sāka darbu pašvaldībā, iepriekš desmit gadu strādājusi par vides inspektori. Viņa secināja, ka nav tādu rīku, ar kuriem precīzi izmērīt noteikto aizsardzības zonu. «Ja sodīs zemes īpašnieku, viņš tiesā norādīs uz mērījuma neprecizitātēm, jo dabā grūti noteikt krasta līniju, un valsts paliks zaudētājos. Tālab arī šī pārbaude ir tikai formāla,» pārliecināta ir A. Lindiene.

Lai kaut cik situāciju uzlabotu, pēc «Draugystes» agronoma domām, nepieciešams valstiski regulēt mēslojuma daudzumu, kas pieļaujams, audzējot lauksaimniecības kultūras. Tāpat ieteicams un, iespējams, par obligātu nosakāma starpkultūru audzēšana, piemēram, pēc ražas novākšanas iesējot noteiktas kultūras, kas saista barības vielas, – slāpekli, fosforu – un neļauj tām rudenī un ziemā izskaloties. Ziemā nav ieteicams atstāt tukšu, melnu augsni, pretējā gadījumā tajā uzkrātais tiek izskalots aukstajā periodā, un tālab nākamajā pavasarī augiem trūkst barības vielu.

«Zemniekiem vajag saprātīgi un atbildīgi pret vidi saimniekot, taču peļņas nolūkos daudzi tomēr strādā bezatbildīgi,» rezumē T. Jasens.
A. Lindiene uzsvēra, ka vietvarai nav pietiekami lielas varas, lai ietekmētu un izmainītu situāciju. Viņasprāt, tas ir  risināms valsts ministriju līmenī, kā arī nenoliedzami starpvalstu jautājums, jo, izmantojot Eiropas Savienības finansējumu, var īstenot upju apsaimniekošanas programmas.

«Pašvaldība var strādāt vien pie vadlīnijām, verbāli izsakot savu gribu, bet mūsu rokās nav nekādu instrumentu, lai varētu kontrolēt un arī sodīt,» tā A. Lindiene. Viens no viņas ieteikumiem – Mūsas upes situācijas glābšanā būtu jāsadarbojas Latvijas un Lietuvas ministrijām, nosakot arī kopīgus normatīvos regulējumus.



Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA «Bauskas Dzīve».

20200526-1606-maf-logo.jpg

#SIF_MAF2020

Pievieno komentāru

Komentāri 3

gfds

paldies par rakstu. Cerams, ka būs valstiskas vienošanās, kas palīdzēs uzlabot ūdens kvalitāti mūsu upēs.

pirms 2 mēnešiem, 2020.09.30 11:01

zaļais

Kā tad,gaidi vien.Līdzēt varētu valstiski supersodi par ūdeņu piesārņošanu.

pirms 2 mēnešiem, 2020.09.30 11:54

Paldies!

Labs raksts!

pirms 2 mēnešiem, 2020.09.30 20:09

Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju