FOTO: Bauskā notiek pirmais Pasaules publiskās adīšanas dienas sarīkojums

Bauskas muzeja pagalmā sestdien, 8. jūnijā, sanāca teju 20 dāmas, lai satiktos, parādītu savus rokdarbus, dzirdētu ko jaunu, pulcējoties kopā Pasaules publiskās adīšanas dienā. Organizatore baušķeniece Dace Šulce visas ar prieku sagaidīja un deva rokās veļas knaģus, ar ko pie šņores piestiprināt parādāmos darbus.

Te nu pat pieredzējušām rokdarbniecēm aizrāvās elpa, ieraugot neparastas tehnikas, krāsas, jaunus izpildījuma veidus, laikietilpīgus, bet pārsteidzoši skaistus risinājumus.

Lapsa, kas izskrējusi no meža sniegā, ziedošas magones, sniegpulkstenītes, putns uz zara, noziedējušas pienenes ar pūku cepurēm, pie kurām pat elpot nedrīkst, jo tūlīt var pacelties gaisā – tās nav gleznas muzejā, bet dūraiņi, kas pārsteidz ar oriģinalitāti.

Teju visas atnākušās apbrīnoja vesti pečvorka (tekstilmozaīkas) tehnikā. Skaists ir arī adīts plecu lakats ar nepabeigtām kārtām, tas atgādina vairākus tulpju ziedus. Cita pēta izliktos paraugus, dažas apmainās ar padomiem, teju katrai klēpī iesākts darbiņš, kas rāda, ka adatas un dzija vai diegi nav sveši.

Rīkotāja D. Šulce «Bauskas Dzīvei» apliecina, ka domubiedrus ir izdevies atrast un var secināt, ka pasākums ir izdevies.


NODERĪGI
Pasaules adīšanas dienā Bauskā izskanējušie padomi un atziņas:

Latvijas vilna ir asāka, Turcijas – maigāka.
Bērniem apģērbus labāk darināt ar batikotu dziju – ja nosmērē, nevar redzēt.
Kapuci visērtāk ir adīt kā zeķes papēdi.
Dūraiņiem ērtāks ir t. s. indiešu īkšķis jeb anatomiskais īkšķis.
Bezvīļu reglāns ir ideāls bērnu apģērbam – ja kļūst par īsu, var apakšu noārdīt un pieadīt klāt.

Idejas rokdarbiem var smelties internetā, piemēram, pinterest.com, ravelry.com, arī facebook.com ir rokdarbnieču domubiedru grupas.

«Karbonz»/«KnitPro» 5 zeķu/cimdu adatas ir īpašākas: ideāli pieguļ plaukstai; oglekļa šķiedras nodrošina vieglāku valdziņu pārņemšanu uz adatas; nodrošina adatu neizslīdēšanu no adījuma; siltas pieskaroties un maigas taustei; ideāli piemērotas mežģīņu adīšanai, zeķu, cimdu u. c. izstrādājumiem. To cena ir ap 9 eiro.

Piedurknes labāk adīt abas uzreiz, citādi var būt atšķirīgas, kaut vai adījuma blīvuma, vaļīguma ziņā, jo tas ne vienmēr izdodas identisks. Tas pats attiecas uz apģērba priekšu un aizmuguri.

19. g. vidū un otrajā pusē 10 gadus vecs bērns prata adīt zeķes, pīt grozus, taisīt svilpavniekus. Bērni mācījās, vērojot vecāku un vecvecāku darbu, nevienam nebija laika būt tikai par skolotāju. Ļoti agri bija jātin vilnas dzija vai lina diegi no tītavām kamolos. Parasti vajadzējis ātri iemācīties ar vērpjamo ratiņu strādāt. Pieaugušajiem nebija šim darbam laika, tāpēc pie ratiņa sēdināja bērnus. Bez pakulu vērpšanas prakses par smalkas vilnas dzijas vērpēju nevarēja kļūt. Kad rudens lauku darbi bija pabeigti, lielajā istabā uzlika stelles, bērniem bija jāpalīdz audekla uzvilkšanā un kamolu satīšanā.


Plašāk - "Bauskas Dzīves" drukātajā versijā otrdien.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju