Žurnālistam ir jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt

Šoruden atklāšanas svētkus piedzīvoja Latvijas Universitātes pētnieku apjomīgais kopdarbs jeb monogrāfija, kas no dažādām šķautnēm aplūko aktuālo situāciju mūsu valsts mediju vidē. Iespaidīgajā autoru virtenē atrodams arī filozofijas doktores Skaidrītes Lasmanes vārds. Laikā, kad tiek veidots Latvijas mediju ombuds un realizēts arī Latvijas Žurnālistu asociācijas paspārnē tapis un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstīts mediju kritikas projekts, viņas zināšanām un viedoklim šajā jomā ir īpaša nozīme. Esam pateicīgi, ka joprojām ļoti aizņemtā pētniece piekrita sarunai. Universitātes trokšņainajā kafejnīcā vienas kafijas tases garumā bija iespēja viņu izvaicāt par to, kādu S. Lasmane redz Latvijas žurnālistiku un tās patērētājus, informēti, zinoši, bet tomēr – it kā no malas raugoties.


Kad forma pārņem saturu

Ētikas, literatūrfilozofijas, kā arī mediju politikas pētniece atzīst, ka viņu patīkami pārsteidzis BBC žurnālista Evana Deivisa darbs. Tajā žurnālists runā par to, ka tagad priekšplānā izvirzījusies postpatiesība un ka žurnālistu meli zināmā mērā ir neizbēgami.
Skaidrīte Lasmane:  – Tie pat gluži nav meli... Ļoti daudz ir analizēti dažādie psiholoģiskie aspekti, kas nostrādā. Nu, piemēram, «lombarda efekts» – ja kāds runā skaļi, automātiski arī sarunu biedrs sāks runāt arvien skaļāk. Rezultātā rodas kliegšana, ko var vērot, piemēram, skolās. Un tāpat arī žurnālisti «kliedz» – cits citu vēlas pārspēt; top arvien skaļāki virsraksti, rodas pārspīlējumi, pat ja fakti viltoti netiek.

Iespējams, tāda rīcība ir piespiedu kārtā? Auditorija arvien vairāk fragmentējas, un, lai pievērstu uzmanību faktiem, svarīgām lietām, žurnālisti spiesti radīt šos skaļos virsrakstus?
– Tur jau arī ir tā problēma, ka priekšplānā izvirzās auditorija, nevis patiesība. Tā rodas mediju vide, kas prot faktus «izpušķot», jo jābūt pietiekami skaļam, lai pārkliegtu citus. Tā ir žurnālistu ikdiena, un acīmredzot tur neko līdzēt nevar. Taču cilvēki pie tā pierod, un rodas šī postpatiesības situācija vai laikmets, kad patiesībai īsti vairs nav tādas uzticības un vērtības – tā nav galvenā. Svarīgāks kļūst skaļums, spožums un galu galā arī posts.

Vai šādā situācijā medijiem vēl svarīgāk nav vienoties par pamatvērtībām?
– Bet nespēj! Man ir tāda savāda attieksme. Ja nemaldos, televīzijas raidījumā «Tieša runa» nesen bija diskusija par žurnālistu un politiķu attiecībām. Nedomāju, ka tas ir labais tonis – apspriest savus iekšējos konfliktus. Šādi jautājumi jānokārto viņpus ekrānam, un tas ir arī jautājums par pašapziņu – žurnālistam jādara savs darbs, nevis jārisina iekšējās problēmas publikas priekšā. Protams, mediju daudzveidība ir milzīga, tāpat kā avotu pieejamība, un kopumā jau žurnālists dara savu darbu tik, cik labi vien var. Bet nereti tomēr grēko, jo atrod vieglāko veidu, kā to paveikt. Vai tas ir līdzekļu vai laika trūkuma jautājums, grūti pateikt, bet rezultātā ir ļoti daudz, varētu teikt, atreferējumu. Daudz valdības lēmumu, likumu, bet mazāk ir tās «īstās dzīves» – pazūd daudzveidība. Piemēram, klausos rīta radio ziņas, un priekšstats par to, kāda ir dzīve, no žurnālista paveiktā darba man nerodas. Varbūt vienīgi par to, kāda ir valdības, pašvaldības dienas kārtība, bet tā taču nav visa dzīve!


Meklējam personību

Vēl kāds vērojums, uzsver S. Lasmane, – žurnālistika kļūst vienveidīgāka. Tiek tiražēti, pārpublicēti vieni un tie paši stereotipi, viedokļi, kas auditorijai sākt šķist garlaicīgi. Ko darīt?
Skaidrīte Lasmane: – Mazāk jāpaļaujas uz preses relīzēm, citu sagatavotām ziņām. Taču, kā redzam, televīzijā reportāžu vietā ir «Instagram» apskati vai it kā pētnieciskie, bet ārkārtīgi garlaicīgie materiāli. Nedomāju, ka pietiek vien ar vizuāli labi noformētiem grafikiem, ja tiem nav lielas saturiskās jēgas.

Vai tas nav jautājums par žurnālistikas kvalitāti kopumā? Mūsdienās teju katrs var kļūt par dzejnieku, arī publicēties var jebkurš.
– Profesionālisms ir vajadzīgs pat tad, ja žurnālisti ir vien neliela cilvēku saujiņa. Tagad tiešām, kā zinām, teju katrs var rakstīt, ko grib, ko lielā mērā pieļauj sociālo mediju esamība. Taču arī žurnālistikā ir vajadzīgas personības. Tādas ir bijušas, piemēram, Jānis Domburs, arī Egīls Zirnis.

Analītiskā domāšana?
– Domāšanas prasme un turklāt – gana savdabīga, nevis tāda, kas atkārto to, ko citi saka. Kā reiz izteicās viens students: «Man nevajag, lai žurnālists uzraksta to pašu, ko mans vectēvs!» Ir jābūt citai kvalitātei, un tam vajadzīgs drošs cilvēks ar savu patību, interesanto personību, kurš var būt žurnālists šī vārda labākajā nozīmē. Taču par to maz runā. Vairāk Latvijā ir tā saukto informatoru, kas kopumā arī godīgi veic savu darbu – tur nav, ko pārmest.

Pašiem žurnālistiem, šķiet, ir daudzmaz skaidra vienošanās par to, kas ir pirktais saturs masu medijā. Bet rodas jautājums – vai plašsaziņas līdzekļu patērētājiem tas arī ir tik pašsaprotami?
– Visticamāk, nē, un tā jau ir tā nelaime. Tas ir ticības jautājums. Tieši tādēļ žurnālistam ir šī milzīgā atbildība, jo ticēs jau visam, ko viņš uzrakstīs – vismaz konkrētā auditorija. Ir jāmācās, jāspēj iztēloties, kā cilvēks uzrakstīto un parādīto uztvers un ko tas dos. Teikt, ka viss ir slikti, arī nevar – daudzi, kā minēju, strādā profesionāli, neraugoties ne uz ko. Bet diemžēl ir daudz tādu lietu, kas žurnālistiku padara blāvu un pelēcīgu, pat ja viss atbilst normām. Pati vairs daudz medijus nelasu – iztieku ar televīziju un radio. Vairāk informācijas reizēm nav nepieciešams.

Lai varētu «pieslēgties» aktuālajai politiskajai situācijai?
– Arī, bet dzīvi, kā minēju, tajā visā neredzu. Maz tiek rādīti, piemēram, lauki. Ir gan arī radio raidījumi, kur uzstājas reģionālo mediju pārstāvji.

Un stāsta par lokālo sāpi...
– Tā tiek tik detalizēti izstāstīta! Taču trūkst vispārinājuma. Tāpat ir arī nesagatavotība, liekvārdība – reizēm tās piecas minūtes tā arī paiet, bet informācijas ir pārlieku maz.


Minējāt, ka īsti nav pieņemami, ja žurnālistu iekšējās diskusijas tiek iznestas uz āru, tomēr ir jābūt kādai metodei, lai arī līdz auditorijai nokļūtu informācija par to, kāda ir laba žurnālistika. Tieši tādēļ tiek aktualizēts jautājums par pastāvīgas mediju kritikas platformas izveidi.
– Tādas jau ir, piemēram, radio, kur tiek analizēts mediju saturs, pat ja reizēm rodas jautājums – tieši ko izvēlas analizēt. Tāpat, manuprāt, reizēm jārunā par sava veida žurnālistu varas, «muskuļu» demonstrāciju. Un vara nosacīti ir tajā, ka žurnālistam tomēr ir iespēja runāto publicēt, piemēram, citā kontekstā nekā tas pateikts, ko reizēm arī dara.

Iespējams, tā ne vienmēr ir ļaunprātība. Galu galā žurnālistiem māca, ka jābūt savam «es» un nav jābaidās izklāstīt viedokli. Pretējā gadījumā, rodas minētā pelēcība.
– Objektivitāte, patiesība arī var būt spilgta! Un tas visbiežāk ir žurnālista talanta jautājums.


Auditorija ir atvērta meliem

Ne vienmēr auditorija ir gatava spilgtai patiesībai, it īpaši, ja tā atmasko sabiedrībā vispārizplatītus maldus. Un tieši tāpēc ir gadījumi, kad žurnālistika aiziet pieprasījuma pavadā – raksta to un tā, kā tiek pieprasīts.
Skaidrīte Lasmane: – Ir pētījumi par to, ka pašlaik cilvēkam vajadzīgs dabiskais diskurss – viss mākslīgais neder. Tikko atgriezos no Edvartam Virzam veltītās konferences. Viņš jebko spēja pārvērst vārdu vizuļos, dimantos. Uzceļ savu «Straumēnu» ēku, kas līdzīga teiksmai, spīd spoža un vizuļo. Šodien tas vairs nav iespējams, jo visam rakstītajam jābūt pēc iespējas lietišķākam, mierīgākam, dabiskākam. Taču es nezinu, kā to savienot ar jau minēto interesantumu, patību jeb personības savdabību. Vēl viens vērojums – sabiedrībai ir vajadzīgs viss jaunais, «svaigais». Jūs jau redzat, ko ievēlēja [13. Saeimā] – «svaigos».

To jau vēl redzēs – vai valdībā tiešām būs «jaunie»...
– Ir teorija par to, ka arī politikā ir īstermiņa un ilgtermiņa domāšana. Īstermiņa domāšana politiķim, tāpat kā žurnālistam, ir tajā, ka konkrētā brīdī viņš var izdarīt kaut ko spilgtu, kliedzošu, kas vairākumam ir pieņemami. Un nekas, ka laika gaitā solījumi nepiepildās, ka zūd uzticamība. Tas ir māņu jeb muldēšanas efekts – tu skaļi izmuldies, bet lielas jēgas no tā nav.

Populisms?
– Ar šo vārdu jābūt uzmanīgiem, jo ar to mēdz apzīmēt daudz ko tādu, kas nemaz tāds nav. Bet, ja par to, kā manipulēt ar auditoriju un tautas masām – ir veikts pētījums arī par Lielbritānijas «Brexit» referendumu. Tajā pierādīja, ka cilvēkiem tika melots un ka žurnālisti šos melus izplatīja – apgalvojot, ka ik nedēļu briti Eiropas Savienībā samaksā 350 miljonu. Izrādījās, ka tie tomēr ir vien 190 miljoni un daudz paši briti no šīs naudas arī saņem atpakaļ. Taču informācija jau bija izplatījusies un nostrādājusi. Jautājums: kāpēc cilvēki tam ticēja, kaut arī bija atsaukums šai publikācijai? Tāpēc, ka sabiedrībā daudzi bija neapmierināti ar situāciju valstī. Bija ekonomikas lejupslīde, daudz imigrantu, arī no Latvijas, un bija nepieciešams vien šāds neliels pamudinājums, nepatiess fakts, lai cilvēki referendumā balsotu tā, kā viņi to izdarīja. Tagad paši kož pirkstos.

Sociālajos tīklos informācija izplatās tik ātri, ka to atsaukt reizēm ir teju neiespējami. Un cilvēki, šķiet, arī neanalizē avotus, kur nepatieso informāciju ieguvuši, tādēļ tā sauktajām viltus ziņām ir tik viegli izplatīties.
– Jāsaka, ka Latvijā, manuprāt, nemaz tik lielas problēmas ar viltus ziņām nav. Drīzāk, ir runa par dažādām interpretācijām un to, kā cilvēki tām notic. Tas ir līdzīgi kā padomju laikā, kad nebija alternatīvas un ļaudis skatījās vienu kanālu, tāpat tas ir arī tagad – ja lasi, piemēram, tikai «Neatkarīgo Rīta Avīzi», radīsies noteikts priekšstats par lietu kārtību, situāciju sabiedrībā. Bet ir izpētīts – šis laikraksts ir konstrukcija konkrētas personas interešu aizstāvībai.

Ko darīt?
– Domāju, ka žurnālistiem pašiem kaut kas jādara, bet, redz, redaktori [«Neatkarīgās Rīta Avīzes» redaktori Anitu Daukšti] regulāri sauc uz intervijām, tādējādi uzsverot, ka viņa ir līdzvērtīga jebkuram citam žurnālistam.


Jāstiprina izglītība un profesionālisms

Filozofe neslēpj sašutumu par aizejošās valdības lēmumu samazināt skolās literatūras stundu skaitu. Tieši izglītības kvalitāte ir viens no priekšnoteikumiem, lai varētu runāt par labu, profesionālu žurnālistiku.
Skaidrīte Lasmane: – Kāpēc žurnālistika mēdz būt tik bāla? Ir nepieciešams papildus mācīties un organizēt kaut vai iekšējās diskusijas par darba procesiem, izglītošanos, nevis vien tad, kad atkal izveidojies kāds skandāls mediju vidē.

It kā jau ir iespējas mācīties, piemēram, apmeklējot starptautiska mēroga kursus.
– Man gan radies iespaids, ka reizēm, aizbraucot uz kādu citu zemi un bez kritiskas attieksmes «piesūcoties» ar visu, ko piedāvā, nereti tiek nodarīts liels ļaunums latviešu kultūrai. Kā piemērs ir minētā izglītība. Interesanti, kur tas aizgūts, ka literatūras vietā vajadzētu drāmu? Un kas tas ir? Man ir ļoti žēl Latvijas kultūras. Ar ko tad cilvēkus pie kultūras radinās, ja ne ar literatūru? Latvijas mediji šo kultūras lauciņu cenšas kopt, piemēram, «Kultūras rondo» Latvijas Radio organizē diskusijas. Un tomēr, ja divās mācību stundās nedēļā ir jāiepazīst «Fausts»...

Ilgus gadus esat strādājusi ar topošajiem žurnālistiem – jauniešiem. Ir kādi vērojumi?
– Ja sāk lietot frāzi «kad mēs augām, tā nebija», tas ir kā tāds lāsts jeb informācija par to, ka pats esi vecs. Interesanti, ka līdzīgi izsakāmies dzirdam arī jauniešus 3. kursā. Manuprāt, tā nav pašpārliecinātība – drīzāk, nedomāšana un kaut kur aizgūtu frāžu lietošana. Bet tas jaunais un vēl nezināmais, visticamāk, ir tās pašas informācijas tehnoloģijas un to ietekme uz cilvēku kopumā, nemaz nerunājot par savstarpējām attiecībām. Katrs «ierokas» savā telefonā, un dzīvu attiecību pieredzes nav vai tā samazinās. Tas atšķir mūsdienu jauniešus. Pagaidām tā vēl ir pavisam neizpētīta joma.

Ir lasīts par to, ka mūsdienu tehnoloģiju ietekmē ievērojami pasliktinās atmiņa.
– Zūd šī vajadzība. Par Sokratu stāsta – viņš neesot neko pierakstījis, jo baidījās, ka  samazināsies atmiņas spējas. Viņa vietā to darīja citi. Mūsdienās? Nav treniņa, un nav arī atmiņas. Arī skolās, ja nemaldos, vairs neko neliek mācīties no galvas. Starp citu, šveicietis Klauss Švabs organizē Davosas forumu un runā par tā saukto ceturto industriālo revolūciju, kuras sākumā mēs esam. Iespējams, tieši postpatiesība ir pirmā apzinātā tās pazīme.


Uz ko tas ved?
– To neviens nezina, tur slēpjas zināma misteriozitāte, jo nav iespējams paredzēt, kā tas attīstīties, kā mainīsies cilvēks komunikāciju tehnoloģiju, robotizācijas, automatizācijas attīstības ietekmē.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir ļoti interesanta izstāde «Globālā kontrole un cenzūra», tā stāsta arī par to, ka dzīvojam ne tikai «lielākajā brīvībā», bet arī par neredzamo, vienmēr klātesošo uzraudzības sistēmu. Kā atrod spiegus? Tas, kas agrāk nebija iespējams, nu ir mainījies, pateicoties tehnoloģijām.

Nav jau veselīgi dzīvot ar pārliecību, ka tevi kāds vēro. Teorētiski mums ir izvēles brīvība, protams, ja apzināmies, ka to izdarām paši, nevis kāds konkrēto izvēli ir piespēlējis. Tomēr pieredze liecina: jo biežāk ekrānā rādīsi kādu seju, jo lielāka iespēja, ka par šo cilvēku arī balsos, piemēram, vēlēšanās.
– Tās dēvē par psiholoģiskajām vājībām –, kaut ko nepārtraukti atkārtojot, cilvēks to pieņem. Bet reizēm šīs vājības ir pat apzinātas.
Starp citu, arī paši žurnālisti ražo šo vienkāršošanu, atkārtošanos. No vienas puses, reizēm ir labi, ja kādu notikumu, attieksmi atbalsta visi mediji, jo viena balss sabiedrībā kaut ko mainīt nespēj. Kad izveido kampaņu, iespaids ir lielāks. Taču, no otras puses, žurnālisti mēdz ražot stereotipus un reizēm šīs psiholoģiskās vājības izmanto manipulācijām. Atkārto vienu un to pašu. Nereti ļoti vienkāršotā valodā. Bet es saprotu – stāstnieka talants ir kaut kas iedzimts. Vai to var iemācīt? Nezinu. Taču vajadzētu būt, ka caur stāstu tiek atklāts kaut kas jauns, cits redzējums. Pretējā gadījumā ir runa par tā saukto rāmi jeb priekšstatu tīklu, kura robežas nepārkāpjam, un paliekam paši savā vecajā redzējumā. Dragā tik uz priekšu, un sāk šķist, ka dzīve nemaz nemainās. Bet mainās taču!
Un tieši izglītība ir tā, kas liek nevis vienkārši pareizi uzrakstīt informāciju, bet atrast jaunu šķautni, spektru vai niansīti, dod spēju analizēt. Tam gan vajadzīgs arī intelekts. Bet, ja no sistēmas izslēdzam literatūru, filozofiju, kur lai cilvēks to dabū? Katru atsevišķo gadījumu, situāciju viņš saredz un varbūt arī saprot, bet nespēj domāt kopsakarā. Tas, starp citu, attiecas arī uz politiķiem. Svarīgāks ir īstermiņa solījums un efekts, par ko cilvēki varbūt drīz aizmirsīs. Daudzi jaunievēlētie deputāti jau paspējuši atteikties no saviem solījumiem.

Varbūt tas ir tādēļ, ka sabiedrība ir mazprasīga? Visi jau pieņēmuši situāciju, ka pirms vēlēšanām sola, bet vēlāk to neizpilda.
– Bet ir arī tādi, kas ticēja. Cilvēks parasti tic tam, kur viņa vēlme viņu ved, – vēlas labklājību un cer, ka to viņam kāds dos. Muļķīgi, bet tā tas ir –, piemēram, gribas taču ticēt, ka vīrs ir uzticīgs, un tad noticam arī meliem.


Brīvību nedrīkst novērtēt par zemu

Tomēr, salīdzinot Latvijas mediju vidi ar situāciju, piemēram, Krievijā, mums ir daudz domājošāka auditorija, atzīst S. Lasmane. Cits jautājums – vai to brīvību, kas mums ir dota, pietiekami novērtējam.
Skaidrīte Lasmane: – Propagandas tādā formā kā Krievijā mums tikpat kā nav. Bet reizēm der saņemties un paskatīties kaimiņvalsts oficiālos kanālus, lai redzētu, ko tā nozīmē tīrā veidā, kā tiek manipulēts ar cilvēkiem. Viens piemērs – krievu žurnāliste Olga Skabejeva bija devusies, ja nemaldos, uz pasākumu Eiropas Parlamentā, kur bija klāt arī ukraiņi, kurus viņa vēlējās intervēt. Ukraiņi žurnālisti ielenca un uz katru jautājumu atbildēja, dziedot Ukrainas himnu.

Un to parādīja ēterā?
– Parādīja, vien ar komentāru: «Cik šausmīgi fašisti ir ukraiņi!» Sižetā gan skaidri redzams, ka cilvēki apkārt ir smaidīgi. Bet ir paļaušanās, ka auditorija ir apvārdota un tāpēc ticēs šādiem sižetiem. Propagandas upuri ir baismīgi. Tad var karot, un Krievija uzvarēs, jo sabiedrība ir kā siena, kas stājas pretī jebkurai patiesībai. Par Latvijas medijiem to nevar teikt.

Bet vienmēr var labāk?
– Vienmēr var labāk. Jābūt intelektam, jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt. Un, ja par kritiku, – saka, ka ar kritiskumu nevajadzētu pārspīlēt. Vai vari atrast ko īpašu un, kas ne mazāk svarīgi, –  vai vari par to arī kaut ko pateikt? Vērojumi liecina, ka reizēm mums trūkst vārdu. Nu, piemēram, E. Virza – viņš teica un konstruēja, pasakas stāstīja, un Latvija tam ticēja un bija laimīga.


Publikācija ir sagatavota ar Sabiedriskās integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem sadarbībā ar Latvijas Žurnālistu asociāciju.

Pievieno komentāru

Projekts «Mediju kritika»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju