Vietējie žurnālisti «nešauj, un nebēg»; viņi ar savu auditoriju ir kopā ik dienu

Kas tad vēl tik detalizēti un regulāri vēstīs par to, kā dzīvo ļaudis Latvijas reģionu pilsētās un pagastos, ja ne vietējās avīzes, portāli un televīzijas? Lokālais un līdz ar to arī unikālais saturs ir reģionālo mediju lielākā priekšrocība, salīdzinot ar nacionālajiem medijiem, secina Laura Uzule, viena no pētījuma «Latvijas mediju vides daudzveidība» autorēm, Latvijas Universitātes doktora zinātniskā grāda pretendente komunikācijas zinātnē.

Viņa pētīja un analizēja reģionālos medijus. Secinājumi atklāj, kāpēc reģionālie mediji vajadzīgi auditorijai, kurai tie strādā. Reģionālajos medijos vērojama ļoti aktīva sabiedrības interešu aizstāvība, kas ilgtermiņā vainagojas ar panākumiem, veicinot sabiedrības uzticēšanos reģionālo mediju darbam. Lai radītu kopības izjūtu, regulāri tiek uzklausīti un atspoguļoti lasītāju viedokļi, skaidroti nesaprotamie jautājumi, aktualizētas un novērstas lokālajā vidē novērotās neizdarības, veicinot uzticamību un arī atbildīgumu.


Lasītājiem piedāvājam sarunu ar pētnieci Lauru Uzuli.

Pašlaik reģionālajiem medijiem ļoti svarīgi ir atrast savu vietu Latvijas mediju vides daudzveidībā, jo tiem, īpaši drukātajai presei, ir pārmaiņu laiks. Moderno informācijas tehnoloģiju dominante līdzi nes arī sociālo mediju uzplaukumu un operatīvu ziņu sniegšanu. Trīs «K» princips jeb ātra atbilžu sniegšana uz jautājumiem «Kas? Kur? Kad?» ir sociālo mediju prioritāte. Kādā virzienā iet reģionālajai žurnālistikai, lai tā arī turpmāk būtu noderīga savai reģionālajai auditorijai? Pētīt un analizēt? Risināt vietējās kopienas problēmas?
– Uz šo jautājumu man daļēji ir snieguši atbildes visi pētījumā intervētie žurnālisti, akcentējot, ka tagad  pats svarīgākais visiem reģionālajiem medijiem ir saprast to, ka viņi ir lokālās idejas, lokālās vietas vēstneši. Tas nozīmē, ka vēl jo lielāks akcents nākotnē būtu jāliek uz  lokālo piederību, protams, ņemot vērā arīdzan to, ka ir jāpiedāvā savai auditorijai redzējums arī uz Latvijā un pasaulē  notiekošajiem procesiem. Taču pamatu pamats  reģionālajiem medijiem ir lokālās piederības radīšana, veicināšana un attīstība.
Lai spētu konkurēt ar citiem medijiem, kuri ir vēl ātrāki un kuros ziņas ir momentā pieejamas, viens no reģionālo mediju virzieniem, kā izdzīvot, attīstīties un pilnveidoties, ir «doties dziļumā», respektīvi, kādu konkrētu tēmu mēģināt pēc iespējas analītiskāk izzināt un izpētīt, un attiecīgi piedāvāt savai auditorijai. Otrs virziens ir mēģināt atbilstīgi savām finanšu un cilvēku resursu iespējām piedāvāt auditorijai modernākas iespējas informācijas ieguvē, proti, attīstīt portālus un mājaslapas, kas nu jau ir gandrīz visiem drukātajiem reģionālajiem medijiem. Pētījumi rāda, ka ļoti liela daļa ziņu tiek ievietota portālos, bet analītiskie raksti ir drukātajā izdevumā. Tā ir vēl viena tendence, kā reģionālie mediji apzināti strādā.

Arī reģionu medijiem ir svarīgi būt vajadzīgiem saviem lasītājiem. Es to saredzu ciešajā saiknē ar vietējo kopienu. Taču kādus uzdevumus žurnālistikai šī saikne izvirza? Reģionā strādājošajiem žurnālistiem nav viegli būt sabiedrības «sargsuņiem», jo ļoti daudzi vietējie iedzīvotāji viņiem ir pazīstami, ikdienā uz ielas satikti. Jūs jau savā pētījumā norādījāt, ka reģionālajos medijos strādājošie par savu profesionālo pamatuzdevumu neuzskata «sargsuņa» funkcijas, bet gan «draudzīga palīga un informatora» pienākumu pildīšanu. Vai tas ir pareizi, no profesionalitātes redzespunkta raugoties?
– Reģionālie mediji vienmēr būs ciešāk saistīti ar lokālo kopienu. Tas vienlaikus ir viņu pluss un mīnuss. Jo ciešāk esam ar auditoriju, jo labāk izprotam problēmas, ar kurām konkrētā auditorija saskaras, un mums ir lielāka iespēja mēģināt tās risināt. No otras puses, šī ierobežotā kopējās auditorijas telpa rada iespējamo neobjektivitāti. Taču pētījums par Latvijas mediju vides daudzveidību liecina, ka reģionālajā presē ir ļoti daudz labu piemēru, kad žurnālisti aktīvi cīnās un iestājas par taisnību, aktīvi mēģina atklāt dažādas nelikumības pašvaldībās, uzņēmumos vai citur.
Protams, lai nezaudētu auditorijas dāvāto augsto uzticības kredītu, svarīgi veicināt žurnālistu profesionālās darbības paaugstināšanos un pamatprincipu ievērošanu. Pirmkārt, tā loma ir būt informatoram – ziņot sabiedrībai par to, kas notiek un notiks, un darīt to pēc iespējas godprātīgāk, ievērojot profesionālos pamatprincipus. Tie ir: iestāšanās par kopienu, tās vajadzībām un vēlmēm, žurnālistu pieejamība, profesionālais atbildīgums, kā arī objektivitāte un vienlīdzība. Kā jau pētījumā minēju, žurnālistiem jājūt cieņa un atbildība pret savu auditoriju, sagatavojot pilnīgus, precīzus un godīgus materiālus, jo, atšķirībā no nacionāla mēroga laikrakstiem, kopienu žurnālistiem ir daudzkārt grūtāk nodalīt privāto un darba telpu, viņiem lokālajā vidē ir jādzīvo ik dienu. Līdz ar to reģionālajā žurnālistikā netiek īstenotas «šauj un bēdz» metodes vai dzeltenās žurnālistikas paņēmieni. Šie žurnālisti uzvedas cilvēciski, tiek veiktas pieklājīgas intervijas, pret cilvēkiem jeb informācijas avotiem žurnālisti izturas kā pret personībām, nevis kā patērējamām lietām.

Un vai mums, reģionālajiem medijiem, tas izdodas?
– Kopumā reģionālo mediju darbs ir novērtējams ļoti atzinīgi, ņemot vērā to finansiālos resursus (kā atzīst visi žurnālisti, tie ir nepietiekami) un cilvēku resursus. Redakcijās ir nepietiekams štata žurnālistu skaits un atalgojums, žurnālistiem ļoti daudz jāstrādā un avīzēs nepārtraukti jāaizpilda ļoti liels apjoms, tagad vēl arī – portālos. Kopumā sabiedrībai reģionālā prese ir ļoti nepieciešama, tāpēc es savā pētījumā aicināju valstiskā līmenī vairāk domāt par to, kā veicināt reģionālo mediju attīstību un spēju izdzīvot. Tas ļoti svarīgi ir gan informācijas vides daudzveidības aspektā, gan tāpēc, lai veicinātu piederību konkrētai vietai un Latvijai kopumā, piederību latviskumam. Mēs līdz galam nenovērtējam to, cik liela loma ir reģionālajiem medijiem.

Ir vēl kāds nozīmīgs mūsu darba aspekts. Tās problēmas, ko palīdzam mūsu lasītājiem risināt, ne vienmēr piesaista lielo nacionālo mediju uzmanību, tāpēc nereti esam pirmais un arī vienīgais «salmiņš», pie kā cilvēks ķeras, meklējot palīdzību. Taču ir gadījumi, kad vietējā kopienā dzirdam: «Jūs jau tikai par sliktām lietām rakstāt, skat, kā otra avīzīte (pašvaldības izdevumi) – par labo vien!» Šie pašvaldību izdevumi, kas tikai nosacīti tiek izplatīti bez maksas, jo faktiski tiek izdoti par nodokļu maksātāju naudu, kropļo cilvēku izpratni par žurnālistiku. Vai šis jautājums nebūtu jārisina valstiskā līmenī Saeimas deputātiem, valdībai?

– Es to arīdzan savā pētījumā minu kā ļoti svarīgu lietu, kas maksimāli ātri jāsakārto likumdošanas ziņā, lai tik tiešām būtu aizsargātas jūsu, žurnālistu, tiesības un lai jūs varētu strādāt vismaz līdzvērtīgā konkurencē. Pašvaldību izdevumi nav mediji, tie ir sabiedrisko attiecību speciālistu veidoti izdevumi, kuros slavina pašvaldību labos darbus. Diemžēl Latvijas sabiedrība vēl aizvien nav pietiekami izglītota šajā ziņā. Proti, cilvēki nespēj nošķirt, kas ir sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavots materiāls un kas ir žurnālista veidots. Tā ir problēma, ar kuru jācīnās. Iespējams, tieši tādēļ sabiedrībā nedaudz mazinājies žurnālista prestižs, ka top šādi sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavoti materiāli, arī reklāmas, konkrēti nenorādot, ka tas ir kāds reklāmas sadarbības projekts. Šajā ziņā mēdz grēkot arī reģionālie izdevumi, nenorādot, ka konkrētais materiāls ir reklāma. Tas viss mazina sabiedrības uzticēšanos žurnālistiem un medijiem. Tā ir vēl viena šķautne, ar kuru jācīnās. Taču vispirms jāsakārto likumdošana, lai būtu godīga, līdzvērtīga konkurence.

Ar likumu aizliegt pašvaldībām izdot savus izdevumus?
– Tas ir viens variants, taču to droši vien būs ļoti grūti īstenot, jo Latvijas politiskajā vidē apgrozās arī pašvaldību pārstāvji. Reģionālo mediju žurnālisti varētu cīnīties pret šādiem mediju izstrādājumiem, ik pa laikam iekļaujot savā laikrakstā kādu skaidrojošu materiālu, tā izglītojot auditoriju un pievēršot uzmanību šai problēmai.  

Kāds jūsu redzējumā ir ideālais mērķis, uz kuru reģionālajai žurnālistikai tiekties, domājot par savu lasītāju (vietējām televīzijām – par skatītāju)?
– Es domāju, ka ideālais mērķis ir kalpot savai vietējai kopienai, veidot patiesi lokālus stāstus, kas radušies, mijiedarbojoties ar auditoriju un ņemot vērā tās vēlmes. Lai tā notiktu, ļoti svarīgi nopelnīt un uzturēt sava lasītāja, skatītāja augsto uzticēšanos. Pētījumi rāda, ka reģionālie mediji ir tie, kuriem sabiedrība vēl aizvien uzticas, neraugoties uz to, ka sabiedriskās attiecības, reklāma un sociālie mediji savā ziņā mēdz degradēt žurnālista tēlu, jo ne vienmēr viss šis process rit godprātīgi. Par spīti tam žurnālistam jācenšas savu darbu darīt maksimāli labi pēc augstākajiem profesionalitātes standartiem.

Reģionālie žurnālisti, manuprāt, ir savas profesijas patrioti un pat pārvērtuši savu darbu par dzīvesveidu. Dažreiz domāju – cik ir to cilvēku, līdz kuriem nonāk mūsu publikācijas drukātajā presē, cik daudzi tās izlasa? Moderno informācijas tehnoloģiju laikmetā drukātās preses tirāža krīt. Nav nekāds noslēpums, ka skolēnu lasītprasme pasliktinās un attiecīgi atstās ietekmi uz cilvēku tālākizglītību. Cik būs tādu, kas spēs izlasīt un uztvert tekstus?
– Tas ir ļoti smags jautājums. Jauniešu lasītprasme un spēja analizēt diemžēl kļūst sliktāka, tāpat kā spēja izteikties. Tā ir viena no blaknēm, ko rada sociālie mediji, kur viss jāpasaka pēc iespējas kodolīgāk. Tas neveicina valodas attīstību. Un šis ir arī jautājums par to, kā ģimenē tiek veidotas lasīšanas un informācijas iegūšanas tradīcijas. Jaunieši nedzīvo noslēgtā vidē. Viņi komunicē ar vecākiem. Arī izglītības iestādei ir liela loma, kā veicināt jauniešos interesi par lasīšanu, spēju analizēt un vērtēt situāciju. Jaunieši ir gudri, tikai viņiem trūkst piemēra.
Taču es nedomāju, ka nākotnē būs pavisam traki. Pasaules tendences liecina, ka konkrētā vecuma posmā tomēr mainās uzskati un atkarība no sociālās vides, interneta un draugu viedokļiem. Personība nobriest, un līdz ar to mainās uztvere. Tas ir atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā reģionālajiem medijiem varētu izdoties ieinteresēt jauniešus lasīt, un viens no šiem ceļiem varētu būt viņu uzrunāšana caur savām mājaslapām. Piemēram, interaktīvā veidā ieinteresēt ar konkursu vai aicināt pašus sagatavot kādu materiālu. Ja jaunieši regulāri ieskatīsies portālā vai mājaslapā un ja tur būs kāds ļoti interesants materiāls, kas portālā publicēts tikai daļēji, bet pilnībā lasāms drukātajā presē, iespējams, pakāpeniski izdosies ieinteresēt vai izaudzināt jaunu lasītāju paaudzi. Gribu ticēt, ka tas ir iespējams.


Publikācija sagatavota sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu un Latvijas Žurnālistu asociāciju par valsts budžeta līdzekļiem.

Pievieno komentāru

Projekts «Mediju kritika»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju