Sabiedrības intereses stāv pāri visam

Viens no žurnālistiem, kas pēdējā laikā bieži piesaukts politiķu un pašvaldības amatpersonu pret žurnālistiem vērstos tekstos, ir Latvijas Radio korespondents Edgars Kupčs. Par viņu sūdzas gan pašvaldību amatpersonas, gan medija uzraugi, gan politiķi. Viņu draud atlaist, tiesāt. Tomēr žurnālists turpina strādāt, kritizē, meklē nesakritības, nelikumības, aizdomas un pārdomas raisošus faktus un notikumus, jo uzskata, ka mums tas jāzina.

Bija laiks, kad par žurnālistu Edgaru Kupču zināja diezgan maz. Pēdējā laikā tavs vārds tiek locīts dažādās auditorijās. Ne tikai tāpēc, ka tu esi žurnālists vienā no populārākajiem medijiem Latvijā. Tevi draud atlaist politiķi, par tevi sūdzas pašvaldību amatpersonas. Tu tiec saukts par meli, viltus ziņu autoru, uzpirktu žurnālistu. Kā tas ietekmē tavu darbu?
– Protams, ietekmē, un katru reizi tā ir laba ziņa. Tas ir mana darba novērtējums. Tas mani dara stiprāku. Es vairāk domāju, kā es strādāju, lai lamas nav pamatotas. Tiklīdz kāds ierēdnis vai politiķis, vai politiķa draugs ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi. Ja (Ventspils domes atstādinātais mērs) Lembergs piesauc mani vienā «kompānijā» ar (LTV žurnālistu) Leitānu, («Ir» galveno redaktori) Ločmeli, man ir gods būt šādā sarakstā. Tas nav pazemojums. Ja kādam nepatīk, tad ir pamats šādiem rakstiem, sižetiem, un par šīm lietām jāturpina interesēties. Ir jāuzdod jautājumi, lai nav tā, ka Lemberga preses konferencēs iepriekš sagatavotus jautājumus uzdod tikai domes sabiedrisko attiecību speciālisti.

Pēdējā laikā uzbrukumu žurnālistiem bijis vairāk. Kāpēc tā?
– Bija vairāk. Un var izskaidrot, kāpēc vēršanās pret žurnālistiem notika tik intensīvi. Politiķi un topošie politiķi saprata, ka sabiedrība vēlas aizvien radikālākus cilvēkus pie varas, jo ir apnikusi pelēcība. Un tad arī rodas šie radikālie spēki, kas visus saliks cietumā, padzīs. Un šī publiskā agresivitāte, zināms radikālisms vēršas ne tikai pret politiķiem, kas ir pie varas, bet arī pret žurnālistiem, pret vēlētājiem, kas neatbalsta šos karstgalvjus.
Ļoti pozitīvi bija tas, ka pēdējo parlamenta priekšvēlēšanu posmā žurnālisti tomēr spēja vienoties, nevis konkurēt un daudzas agresijas «spoguļoja» mazāk. Ir dabīgi, ka žurnālistā rodas ignorance pret kādu topošo politiķi, kurš grib diktēt žurnālistiem dienaskārtību, nosauc tos par stulbeņiem, kuri nezina, kas valstīt ir svarīgākais.
Pavisam traki, ja politiķis sāk cilāt žurnālista privāto dzīvi. Tajā pašā laikā varbūt žurnālistiem vienkārši ir jāaudzē «bieza āda» un jāsaprot, ka šāda interese būs. Arī man labāk patīk stāvēt aiz diktofona, bet man nebūtu ne par ko jātaisnojas. Ja rastos interese par manu privāto dzīvi, es uzdotu to pašu jautājumu, ko uzdodu sev katru reizi, veidojot sižetu radio, – kur ir sabiedrības ieguvums, kāpēc šis jautājums ir svarīgs, kā mana personiskā dzīve ietekmē manu darbu un tā rezultātu.

Kas ir tie argumenti, kas liek turpināt strādāt ar pretrunīgiem sižetiem? Domāju, jau sākot interesēties un uzdot jautājumus, bieži zini, ka atkal sekos sūdzības un pārmetumi.
– Turpināt liek mans amata nosaukums. Ja es to nedarīšu, man būs grūti saprast, ko es vispār daru šajā nozarē. Aprakstoša un līdzīga žurnālistika nav mans lauciņš, es neprotu, un mani tā neinteresē. Ja es neveidotu savus sižetus, man būtu jāiet strādāt dārzkopībā.

Vai pastāvīgie «sižetu varoņu» iebildumi nerada pašcenzūru, kad atsakies no kādiem darbiem?
– Sūdzības gan nerada pašcenzūru. Drīzāk izvērtēju, vai pārāk lielu uzmanību neveltu kādai konkrētai pašvaldībai. Iepriekšējā darba pieredze man lika pievērst ļoti lielu uzmanību Jelgavai. Un tas man nāk līdzi, es zinu, kas tur notiek, zinu, kur skatīties, kur meklēt. Bet katru dienu sižets par Jelgavu būtu par traku Latvijas Radio klausītājiem. Kaut mierīgi to varētu izdarīt. Un tad ir pašcenzūra – ja ir aizdomas par 16 miljonu iepirkumu, stāstu, ja ir divi miljoni ar tādām pašām aizdomām, varbūt neziņošu, kaut gan arī šie divi miljoni ir svarīgi.
Nosacīti pašcenzūra strādā attiecībā uz Ogri. Tur tiešām bija mana kļūda. Veidoju sižetu, ka Ogres mērs ir parakstījis vienošanos ar visiem Ogres žurnālistiem, ka tie neko sliktu par viņu neziņos. Nevarēju teikt – visi žurnālisti, nezinu jau, cik Ogrē žurnālistu. Saņēmu aizrādījumu arī no Latvijas Žurnālistu asociācijas. Kopš tā laika Ogres manos sižetos nav, kaut gan Ogrē tāpat ir gan dīvaini iepirkumi, gan citas dīvainas lietas. Es vienkārši tam nepievēršu tik lielu uzmanību kā citām Latvijas pilsētām.

Cik bieži tu saņem sūdzības? Cik bieži apmeklē Ētikas komisijas? Vai pašlaik ir kāda atvērta tiesu lieta?
– Kādu brīdi man likās, ka komisijas būs reizi mēnesī, bet tagad tā nav. Ir kādas divas trīs komisijas gadā. Bet labi, ka notiek šādas komisijas. Tajās sapulcējas visu Latvijas Radio struktūru pārstāvji un diskutē par konkrēto sižetu. Labi, ka nedzīvojam laikos, kad atnāk viens priekšnieks un pasaka – būs vēl viena sūdzība, un es tevi atlaidīšu. Līdz šim Ētikas komisijas ir spriedušas, ka pārkāpumu manā darbā nav. Tāpat kā tiesas – ir viena tiesvedība, kur pirmās divas instances ir teikušas – pārkāpuma nav. Tas liecina, ka lielu kļūdu manā darbā nav.

Vai bijuši sižeti, kurus tu tomēr neesi publiskojis?
– Tādu nav bijis. Ir bijusi informācija, kas ir savākta, bet atturējusi doma, ka visiem Latvijas Radio klausītājiem tas varētu nebūt svarīgi. Piemēram, vai būtu svarīgi visas Latvijas klausītājiem, ka vienai bibliotēkai ir mainīts statuss, lai tur varētu ierīkot privātmāju? Ir arī gadījumi, kad informācija jāgaida, lai sižets būtu pienācīgs. Piemēram, par to, ka slimnīca atkārtoti izmanto jau lietotos instrumentus. Ir šāda informācija, ir viena medmāsa, kas par to runā. Bet vajag vēl kādu avotu, un nācās gaidīt mēnešiem, ik pa laikam interesējoties un «čamdoties apkārt», kamēr saņemas vēl kāda runātāja un var veidot sižetu sēriju par šo tēmu.

Kā darbs sabiedriskajā medijā atšķiras no darba privātā sektorā? Vai atbildība ir citāda?
– Pēc manas darba pieredzes atšķirība ir ļoti būtiska. Savulaik es sāku strādāt privātā medijā koncerna sastāvā, kur bija pašsaprotamas tādas žurnālistikas vērtības kā neatkarība, demokrātijas stiprināšana. Tā bija sākumā. Bet, mediju uzņēmumam nonākot vietējās privātās vai politiķu rokās, atklājās, ka šīs vērtības īpašniekiem nemaz nav vajadzīgas. Īpašnieki iecēla jaunu galveno redaktoru, samazināja kolektīvu. Sākās norādījumi, ka par šo vai citu pašvaldību nevajag rakstīt tik slikti, jo nevarēs dabūt reklāmu. Galvenais redaktors izvēlējās par kādām tēmām neziņot vai ziņot mazākā apjomā, nekā vajadzētu. Tas nozīmēja satura vājināšanu, saturu mazāk nozīmīgu lasītājiem un izdevīgāku vietējai varai.
Savukārt sabiedriskajā medijā es varu darīt, ko gribu, ar to nesaprotot visatļautību, bet to, ka neviens temats, ja spēšu to aizstāvēt, nepaliks ārpus ētera. Un tā ir atšķirība – sabiedrības intereses stāv pāri visam. Ietekmēt grūtāk, jo izlemšanā piedalās kolektīvs, nevis viens atsūtīts cilvēks.

Kā trūkst, lai sabiedriskie mediji spētu pildīt savus uzdevumus pilnvērtīgi?
– Sabiedriskajiem medijiem vienmēr trūkst naudas. Ja ir «piespricēti» līdzekļi, sabiedriskie mediji var kļūt interesantāki, ar lielāku informācijas apjomu nekā nabadzības apstākļos. Kaut gan arī tad sabiedriskie mediji var ziņot par tēmām un gatavot saturu, ko privātie mediji bieži nevar atļauties. Tā kā informācija sabiedriskajos medijos ir plašāka un vispusīgāka.

Vai sabiedriskie mediji ir pasargāti no politiķu vai citu trešo pušu iejaukšanās? Vai šādas bažas ir pamatotas? Vai sabiedriskie mediji ir vairāk pakļauti potenciālajām ietekmēm?
– Bažām par politiķu ietekmi uz sabiedrisko mediju iegansts ir vienmēr. Saeimas komisija, kurā pārstāvēti noteikti politiskie spēki, ieceļ sabiedrisko mediju uzraugu, kas reizē ir arī kapitāldaļu turētājs. Bažas par to, ka uzrauga locekļi ir ne tikai politiķu izraudzīti, bet arī ietekmēti, nav nemaz tik pārspīlētas. Mēdz būt arī pie mums, radio, ka politiķi piezvana valdei un saka, kas nav paticis ziņās. Un valde izsauc Ziņu dienesta vadību un prasa skaidroties.
Ja politiķu interese noteikt mediju dienaskārtību nebūtu tik liela, tad nebūtu šādu zvanu un izteikumu publiskajā telpā, ko vajadzētu un ko ne sabiedriskajiem medijiem ziņot. Daudzi politiķi grib diktēt dienaskārtību sabiedriskajos medijos, kam ir liela auditorija un sabiedrības uzticība. Tieši tāpēc politiķi jātur vēl lielākā gabalā no sabiedriskajiem medijiem.

Vai esi pats saņēmis politiķu norādījumus, aizrādījumus?
– Izņemot to, ka es esmu atlaižamo sarakstā, man pašam neviens politiķis nezvana un nesaka, kas man būtu vai nebūtu jādara. Bet bija saķeršanās ar Gobzemu, kas bija «KPV LV» premjera amata kandidāts.
Vasarā sociālajos tīklos Gobzems visu laiku solīja kaut kādus atklājumus – atklāšu rīt, atklāšu rīt. Un es pie viena šāda pierakstīju «rīt». Sakaitētajā priekšvēlēšanu gaisotnē tas Gobzemā radīja emocijas, un beidzās ar to, ka viņš paziņoja – atlaidīs mani no darba uzreiz pēc vēlēšanām. Kā redzam, kopš vēlēšanām pagājuši mēneši, bet Gobzems mani atlaidis nav.  Pēc tam viņš taisnojās, ka tas bijis emociju karstums, jokošanās. Bet tas tomēr pierāda, ka potenciālajam politiķim šķiet, ka tik viegli kārtojamas lietas šajā valstī. Var izrādīties, ka tik viegli nemaz nav. Var jau būt, ka tas bija vienkārši pieredzes trūkums, kad liekas, ka, iesitot otram pa galvu ar lāpstiņu kā smilšu kastē, var dabūt, ko grib, pievākt visu sev.
Tomēr allaž jāpatur prātā, ka var kāds gribēt izrēķināties un dabūt nost no ceļa. Redzot, kā žurnālistiem tiek draudēts Amerikas Savienotajās Valstīs, demokrātijas citadelē, ka Ziemeļkorejā un Krievijā vispār nav normālu mediju un valda apspiestība, bīstamība pastāv.

Nav noliedzams, ka bieži esi izaicinošs, skandalozs. Atļaujies sociālās tīklošanas vietnēs paust pretrunīgi vērtējamus spriedumus, esi publicējis atvainošanos par saviem izteikumiem. Kāpēc tu to dari, zinot, ka tam būs dažādi vērtējumi?
– No vienas puses, arī es esmu iedzīvotājs, kuram mēdz būt viedoklis par visu ko. Kopš sociālo tīklu sākuma šādi viedokļi nepaliek tikai virtuvēs un gaiteņos, tos var paust publiski. No otras puses, es nevaru apgalvot, ka esmu tikai privāta persona. Protams, esmu arī žurnālists, kas pauž kaut kādus uzskatus. Jā, ir situācijas, kur esmu bijis pārāk kritisks, un kolēģi mēdz man atgādināt BBC uzstādījumu, ka žurnālists arī tīklos saka tikai to, ko var pateikt ēterā. Tomēr gadās, ka pasaku ko kritiskāku. Visbiežāk viedokļi ir par jomām, kur es neveidoju sižetus. Savukārt, ja esmu ko teicis par kādu mēru vai politiķi, tas neveido manu viedokli sižetā. Es varu ar šo cilvēku pēc tam runāt, vaicāt viedokli, no tā neizrietēs mana attieksme. Kaut gan žurnālistam, protams, kaut kāda attieksme ir jebkurā sižetā, ja vien tas nav par sacensībām bērnudārzā.

Sociālās tīklošanas vietnēs tu paud viedokli kā privātpersona vai žurnālists? Vai jābūt šādai robežai?
– Pretrunīga lieta. Ja es nepaudīšu nekādu viedokli, kāpēc vispār būt sociālajos tīklos? «Facebook» ir mana privātā dzīve, un «draugiem.lv», «twitter» – vietnes, kur es informēju, paužu attieksmi pret notiekošo.

Kāpēc tev ir būtiskas aktivitātes sociālajos tīklos? Komunikācija ar sekotājiem? Tev ir visai daudz sekotāju.
– Par sekotājiem es īpaši bieži nedomāju. Dažreiz pat brīnos, ka nepazīstams cilvēks kaut kur sāk stāstīt par to, ko esmu ierakstījis «twitter». Bet tā ir tā iziešana no virtuves. Tā ir mikroblogošanas vietne, kur var izklāstīt savas domas, reaģēt. Pasaule kļuvusi atvērta, var redzēt politiķu vai citu personu publiskajā telpā paustās domas. Ja Iesalnieks saka, ka krievi ir izsūtāmi, var ar viņu diskutēt. Arī tas veido manu un sekotāju viedokli un vērtējumu par politiķi. Sava veida «brīvais mikrofons».

Sociālās tīklošanas vietnes pašlaik daudziem aizvieto tradicionālos medijus. Bet tur informācija tiek uztverta virsrakstu līmenī. Kā tas ietekmē un vai ietekmē sabiedrības informētību?
– «Twitter» ir burbulis. Es sekoju tiem, kuri man patīk vai kuros ir vērts ieklausīties.
Notikumu ir ļoti daudz, un ir gūzma informācijas. «Twitter» ir tā rezultāts. Cilvēks nespēj visā iedziļināties, labi, ka «pārskrien pāri». Arī es sava intensīvā darba dēļ nespēju «Panorāmu» vai brīvdienu ziņas vienmēr noskatīties. Tad izvēlos «pārskriet» virsrakstiem. Droši vien, ka tā ir daudziem. «Twitter» nav tā vietne, kur pretendēt uz padziļinātas informācijas ieguvi.

Kā tu vērtē mediju vidi Latvijā?
– Man prieks, ka valsts ir sapratusi – bez medijiem valsts nākotne nebūs īpaši laba, tā sākusi medijus atbalstīt. Daļa vismaz var noturēties «virs ūdens» un radīt labu saturu. Arī politiķos šai domai būtu jānostiprinās.

Tu esi strādājis reģionālajā laikrakstā. Kā vērtē reģionālo presi Latvijā? Kāda tai ir nozīme un kādai tai jābūt?
– Vieta šiem medijiem ir. Reģionālie mediji ir vajadzīgi, par to šaubu nav. Bet jārēķinās ar dzīves realitāti, iedzīvotāju skaitu, mediju patērēšanas ieradumu maiņu, pāreju uz internetu. Droši vien jāaizmirst vecie laiki, kad katrā rajonā bija pa savai avīzītei.
Realitāte ir tāda, ka sabiedrība trūkuma apstākļos bieži izvēlas domju sagatavotos pašvaldību izdevumus, nevis īstu žurnālistiku. Tam seko mazākas tirāžas īstajos medijos, mazāk reklāmu ieņēmumu, mazāks kolektīvs un zemāka žurnālistikas kvalitāte. Ko ar to darīt?  Jāsaka mediju īpašniekiem – ja jūs neskatīsities uz vietējo varu pirkstiem, tad nebūsit vajadzīgi arī tiem palikušajiem lasītājiem, jo preses relīzes sagatavos domes.
Pašlaik gan liekas, ka reģionālie mediji nespēs bez valsts atbalsta ilgstoši pastāvēt. Tiem ir arī sociāla un izglītojoša funkcija, un tie jāatbalsta valsts līmenī, nevis pašvaldībai, lai nebūtu interešu konflikta.

Kas varētu būt tie apstākļi, kas liktu tev aiziet no medijiem?
– Mediju vide, kurā es strādāju un kur varu strādāt, ir ļoti šaura. Ja man nāktos aiziet no Latvijas Radio vai mani atlaistu, man būtu sarežģīti izdomāt, ko darīt tālāk. Mediji, kur es redzētu sava darba turpinājumu, ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, turklāt tā roka gaterī pabijusi. Bet pašlaik nav tādu apstākļu, lai es pamestu darbu Latvijas Radio, darbs ir ļoti interesants un katru dienu varu darīt ko citu.
Kādreiz jokoju – kad kļūšu vecs, iekopšu stādaudzētavu. Ceru, tas tiešām notiks, kad būšu vecs, nevis kad Gobzems mani atlaidīs.

Kādu jēgu redzi savam darbam?
– Šodien biju intervēt (bijušo domes vicemēru) Ameriku, un viņa birojā skanēja Latvijas Radio. Tad es nopriecājos – re, ameriki un ušakovi var ātri uzzināt visu, ko par viņiem ziņo! Līdzīgi ikviens iedzīvotājs. Jā, es nevaru nelikumīgo iepirkumu atgriezt vai atcelt, bet es varu izstāstīt, lai par to uzzina visa sabiedrība. Pat ja pie Saeimas nepiketē pūļi, tas nenozīmē, ka sabiedrība nedomā. Strādājot Latvijas Radio, šī atdeve ir tieša. Varbūt to nejūt tik ļoti, kā tas ir reģionālajā presē, kur var ātrāk panākt jēdzīgus saistošos noteikumus. Lielajos medijos to var panākt ar lieliem projektiem, saslēdzoties Latvijas Radio, LTV, lsm.lv, piemēram, kā ar «Sistēmas bērniem». Tad lielas pārmaiņas var notikt, bet jēga ir arī no mazajiem ikdienas darbiem. Par to, ka ikdienā darām savu darbu, nav katru dienu jāsaņem uzslavas vai paldies, tas ir mūsu pienākums, līdzīgi kā jebkuram citam jebkurā citā nozarē.


Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

Pievieno komentāru

Projekts «Mediju kritika»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju