Starp bedrēm un mašīnām lavierējot

Vides pieejamība Bauskā uzlabojusies, bet domāšana – nav mainījusies.

Pagājuši septiņi gadi, kopš pirmo reizi «Bauskas Dzīve» devās pastaigā pa Bauskas pilsētu kopā ar Denisu Juhņeviču, kurš ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā. Šogad kopīgā pastaigā izvērtējām, kur pilsētas vidē izdevies kaut ko uzlabot un kur vēl aizvien nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, lai te būtu nodrošināta kvalitatīva dzīvesvieta.

Prasības par vides pieejamību uzbango ar jaunu sparu – ir tapuši jauni trotuāri, kas it kā atbilst vides pieejamības prasībām, bet cilvēki ratiņkrēslos tāpat brauc blakus trotuāram pa ielas braucamo daļu, starp bedrēm un mašīnām lavierējot. Izrādās, domāšana pilsētas saimniekiem un projektētājiem nav mainījusies.

Šķembu seguma dēļ maršruts zudis
Baušķenieks Deniss Juhņevičs ir starp tiem cilvēkiem, kas nebaidās runāt par problēmām un piedalās pasākumos, kas veltīti vides pieejamības problēmām. Viņš ir vairākas reizes devies pastaigās kopā ar novada domes pārstāvjiem pa pilsētu. Liekas, problēmas ir uzklausītas, sadzirdētas un izprastas, bet praksē izrādās, ka tikai formāli.

Labi izbraucami ir Korfa dārza celiņi, bet jau pie Bauskas 2. vidusskolas iznāk braukt pa ielu. Pa trotuāru pie Bauskas 2. vidusskolas vienam pašam pārvietoties būtu veselībai un dzīvībai bīstami. Tas pats jāsaka par gājēju celiņu Dārza ielā no Salātu ielas krustojuma līdz Biržu ielai. Salātu un Vītolu ielas iekšpagalmos var pārvietoties ļoti labi, tikai uzbrauktuves vajadzētu vēl slīpākas.

«Braucu pa saviem maršrutiem, kur zinu, ka var izbraukt. Reizēm tie pazūd – tā Vītolu ielā notika būvdarbi, iela pārtraukta ar šķembu segumu, un maršruts ir zudis,» stāsta D. Juhņevičs. Viņš uzsver, ka tā ir galvenā problēma, kas ir jāsaprot ikvienam, kas darbojas ar vides pieejamību, – pietiek kādā ceļa posmā parādīties vietai, kuru nespēj pārvarēt ratiņkrēslā, un pārvietošanās šajā posmā vairs nav iespējama.

Bīstami un riskanti
Pietiek ar vienu šķērsli, un visi «labie darbi», kas veikti, lai vides pieejamību uzlabotu, ir bezjēdzīgi. Piemēram, Dārza un Salātu ielas krustojumā palicis nenobruģēts trotuāra fragments starp divām mājām. Lai tiktu uz Salātu ielas jaunā, bruģētā trotuāra, jāpārvar ass uzbrauciens, un tas ir riskanti. D. Juhņevičs parasti neriskē – brauc blakus pa braucamo daļu – starp bedrēm un mašīnām.

Šādu piemēru Bauskā ir daudz. Jau vairāk nekā desmit gadus kopš Uzvaras ielas pārbūves tā ir augstā trotuāra apmale Parka ielas krustojumā. Kalna ielā tās ir sabojātās apmales netālu no «Mogo Bauska fitness centrs» ēkas. «Tur ir ļoti bīstami,» apliecina D. Juhņevičs.

Aizbraukt līdz jaunajai strūklakai Īslīces ielā nav viegli. Turp vēl neko, bet atpakaļ pie Uzvaras ielas apļa ir divi asi pacēlumi – fiziski grūti un brīžiem pat riskanti. Savukārt gājēju tiltam pār Mūsu tāpat palikusi viena problēma – uzbraukt uz trotuāra, lai tiktu līdz tiltam. D. Juhņevičs stāsta visu darbību secību, kas jāpaveic ļoti ātri, lai nokļūtu uz šī trotuāra: «Jāpaceļ augšā priekšējie riteņi un tad balansējot ar spēku jābrauc augšā. Nolaist riteņus nevar, jo ir jāpagriežas pa kreisi. Reizē – ja pazaudēs inerci, tad vienkārši pietrūks spēka un riteņi slīdēs atpakaļ uz brauktuves daļu. Tad, tāpat balansējot, ir jāpaspēj pagriezties pa labi. Fiziski tas ir ļoti grūti.» Ņemot vērā viņa veselības stāvokli – neiespējamā misija.

Paliek iesprostoti
Grūtības pārvietoties ir ne tikai jauniešiem ar invaliditāti, bet arī pensionāriem. «Kamēr varēju paiet, šķēršļus reti manīju. Šogad esmu spiests iet ar kruķiem vai braukt ar ratiņiem – uzreiz var manīt, ka invalīdiem pieejamība ir ļoti ierobežota,» saka baušķenieks Gūrijs Bulle. Viņš atceras, kāds šoks bijis Nīderlandē par skatu – slimnīcas gulta brauc pa ielu un piebrauc pie kafejnīcas. Pie mums tā lielākas iespējas gūt traumu, nevis pārvietoties. «Atvedu veļu uz ķīmisko tīrītavu un nespēju tikt klāt – trotuārs par augstu. Nav invalīdu stāvvietas – jāiet tālu, jo viss placis aizņemts,» saka G. Bulle.

Ja persona ar pārvietošanās grūtībām nav sabiedriski aktīva, pieejamības problēmas jūt mazāk, bet aktīvistam to ir ļoti daudz. Uzņēmumu reģistra telpas atrodas otrajā stāvā, pa kāpnēm uzkāpt nevar, lifta nav, un ne visu dokumentāciju var nokārtot elektroniski. «Policijā un tiesā tikt ir nereāli. Ja esi liecinieks tiesā, tu nevari tur nokļūt!» sašutis ir G. Bulle. Notārs, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, dzimtsarakstu nodaļa, netiek arī ne pie viena Bauskas advokāta. «Notāru un advokātu dienas invalīdiem ir liegtas. Pārejam uz elektronisko saziņu, bet daudziem vecākiem cilvēkiem nav tādu iespēju,» pauž G. Bulle.

Deniss Juhņevičs stāsta, ka bankās ir vieglāk – «Swedbank» un «SEB bankā» iekļūt var, vienīgi «SEB bankā» esot grūtāk durvju konstrukcijas dēļ. Tomēr cilvēki ir draudzīgi un parasti palīdz. Toties pases un ID kartes iegūšanas process ir ļoti sarežģīts. Baušķenieks fotografējas fotostudijā Vītolu ielas pagalmā – tur vismaz var iebraukt. Tālāk jau radinieki dodas uz otro stāvu un atnes gatavus dokumentus. Bauskas novada domē var iekļūt pirmajā stāvā, bet pārējie stāvi ir nepieejami – nedz domes sēdes, nedz arī iespējams atrisināt situācijas, kad nepieciešams iepazīties vai konsultēties par kādu specifisku dokumentāciju.

Šo problēmu aktualizē arī biedrības «Pilsēta cilvēkiem» pārstāvji. «Atliek samežģīt potīti, izlauzt kāju vai arī novecot, un pēkšņi pilsēta kļūst par nepārvaramu šķēršļu joslu,» saka biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Jonovs.

Maz invalīdu stāvvietu

Kā šoferis G. Bulle norāda arī uz to, ka Bauskā ir maz invalīdu autostāvvietu. Tās būtu ļoti svarīgas, lai cilvēkam ar pārvietošanās grūtībām atvieglotu nokļūšanu līdz iestādēm. Viņš savulaik Ceļu satiksmes drošības direkcijā noskaidrojis, cik daudz invalīdiem ir izsniegtas automašīnu stāvvietu kartes – Rundāles novadā – 21, Vecumnieku novadā – 29, Iecavas novadā – 40 un Bauskas novadā – 150. Visā Latvijā kopā 11 446. Kartes ir, bet, kur apstāties, – ļoti maz. «Pie pasta nav stāvvietas invalīdiem. Tas pats – pie policijas. Nav invalīdu stāvvietu pie bankām,» uzsver G. Bulle.

Šķērslis, lai pārvietotos, ir arī autoosta. Tiesa, autobusi esot pieejami. «Pats neesmu izmantojis, bet paziņas stāstīja – ja piezvana un piesaka autobusu uz nākamo dienu, tad arī būs autobuss ar zemo platformu. Iepriekš nepiesakoties, gan nekas nesanāks,» stāsta D. Juhņevičs. Toties ratiņkrēslā ir grūtības tikt līdz autobusam – trotuāru augstums to liedz. Vienīgais variants – pa automašīnu brauktuvi caur taksometru apstāšanās vietu.

Uzlabojumi, kas traucē
Reizēm problēmas rada veiktie uzlabojumi un pārbūves. Ir prieks par Zaļās ielas trotuāriem, kam pārtaisītas uzbrauktuves, bet tur vietām jaunais asfalts nosēžas, radot traucējošu slieksni. Drūp apmales, radot bīstamas situācijas.

Dažādas emocijas ir par jaunajiem ierobežojumiem uz gājēju pārejām Zaļajā ielā (A7) Bauskā. Izvietotās barjeras neļauj taisni skriet vai braukt pāri ielai gājējiem un velosipēdistiem, bet tajā pašā laikā traucē invalīdiem un jaunajām māmiņām ar bērnu ratiņiem. «Redzēju, kā pie pārejas netālu no policijas mocījās māmiņa ar dvīņu ratiņiem. Vienkārši nevarēja tikt cauri,» saka G. Bulle.

«Viens pats līdz «top!» veikalam aizbraukt varu, bet atpakaļ īsti netieku – pāri gājēju pārejai pārbraukt vēl varu, bet otrā pusē slīpums par lielu – uzbraukt nevaru, jo ieskrieties arī vairs nav iespējams, jāmanevrē, un tas nav viegli,» stāsta D. Juhņevičs. Vienreiz mēģinājis – mašīnas kādas piecas minūtes stāvējušas un gaidījušas, kamēr izdevies tikt no brauktuves uz trotuāra. Un uz šo veikalu viņš viens pats arī nebrauc. Nevar tikt iekšā – apmale par augstu.

Vienīgais veikals, kur nav problēmu iekļūt un izbraukāt, ir «Rimi», bet arī tur ir savas nokļūšanas problēmas. Stāvlaukumam ir veikts remonts, pārbūvējot arī pārejas, izveidojušies pāris pārrāvumu. Tā dēvētajiem «gulošajiem policistiem» savienojums ar trotuāru četrās vietās ir pilnīgi līdzens, divās – ar pārtraukumiem, kas rada milzīgas problēmas. Ja šādu pārtraukumu nebūtu, nokļūt līdz «Rimi» nebūtu nekādu grūtību. Pozitīvi D. Juhņevičs vērtē pārbūvi pie veikala «Maxima» – trotuāru apmales tagad ir mazas un var iebraukt arī mazajā parkā pie Bauskas novada domes.

Jauno projektu neveiksmes
Kad sākās diskusijas par vides pieejamību Bauskā, galvenais lūgums bija, lai jaunajos projektos tā ir sakārtota. Formāli Bauskas novada domes projektētāji parasti cenšas, bet reāli vienmēr parādās kāds šķērslis, kas liedz pieejamību.

Rīgas ielā savulaik ratiņkrēslus uz ielas «izdzina» briesmīgais trotuāru segums. Tagad cilvēki ratiņkrēslos atkal ir uz brauktuves – kantainās lietusūdens notekas liedz pārvietoties pa trotuāru. Dambja ielas laukums ir skaists, bet nokļūt uz tā pa laukakmens seguma iebrauktuvi neizdosies. Formāli prasības par uzbrauktuvju slīpumiem ir izpildītas, bet projektētājiem apziņa, ka jebkurš šķērslis var būt nepārvarams, nav radusies.

Visskumjākais skats ir pie poliklīnikas uzbrauktuves – kā bija stāva, tā arī palikusi. Par šo problēmu savulaik ar «Bauskas slimnīcas» vadību runājis sociālais darbinieks Aleksandrs Timofejevs. Viņš ir diezgan sašutis – par stāvo uzbrauktuvi atgādina jau vairāk nekā piecus gadus, bet nekas nav mainījies. «Uzbraukt pašam neizdosies – jāgaida, kad kāds no garāmejošajiem cilvēkiem palīdzēs,» atzīst D. Juhņevičs. «Saprotu cilvēkus, kas spiesti sēdēt mājās, jo viņi vienkārši nevar nekur pārvietoties. Šajā gadījumā nav vajadzīga līdzcilvēku līdzjūtība, bet gan līdzcietība,» saka G. Bulle.

«Jebkurš no mums nākotnē kļūs vecs, un tas sagādās problēmas, lai pārvietotos pilsētā. Mēs veidojam pilsētu sev, un tā arī ir atbildība. Kur dzīvosim – vai tādā, kur būsim iesprostoti vienā istabā un nevarēsim iziet laukā?» pauž biedrības «Pilsēta cilvēkiem» pārstāvis Oto Ozols.

No Bauskas uz Džūksti

Starp invalīdiem un cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām ir arī ļaudis, kas nes vai varētu nest mūsu novada vārdu Latvijā un pasaulē, kā arī dot savu artavu novadam. Pašlaik visvairāk pazīstamā persona ir gleznotājs Mareks Odumiņš. Viņu regulāri intervē, veido videosižetus, un tajos diemžēl arī iemūžina skatu, kā mākslinieks no mājas ratiņkrēslā brauc uz pilsētas centru pa dubļainu ceļa apmali. Laikam jau ir vēlme, lai Bauska pasaulē izskatās tieši tā...

Diemžēl gan vides pieejamība, gan apkārtējo attieksme var atbaidīt no mūsu pilsētas gan cilvēkus ar invaliditāti, gan arī viņu tuviniekus, jo kvalitatīva dzīvesvieta netiek nodrošināta. Ir gadījumi, kad mūsu novada jaunieši dodas mācīties citur, jo izglītības iestādes Bauskā nav pieejamas bērniem ar pārvietošanās grūtībām. Nesen žurnāls «Ievas Veselība» un portāls «Santa.lv» publicēja interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes komunikācijas zinātņu doktoranti Baibu Baikovsku. Lai arī pārvietojas ratiņkrēslā, viņa ir studējusi Norvēģijā, pati par sevi teic, ka viņu žēlot nevajag, un cenšas dzīvot patstāvīgi. Tomēr savulaik ģimene pameta Bausku un pārcēlās uz Džūksti. «Apkārtējie sačukstējās, ka tāda kaite jau neesot bez iemesla, droši vien paši vecāki esot dzērāji vai narkomāni,» atceras B. Baikovska. Lai pasargātu bērnu no šādām runām, ģimene devās prom no Bauskas – pārcēlās uz nomaļāku vietu netālu no Džūkstes, kur kaimiņu maz un tādās muļķībās nebija jāklausās. Diemžēl tā ir tā pati domāšana, par ko saka arī visi citi, kas saistīti ar vides pieejamības un invaliditātes problēmām. «Visu mūžu būšu vecākiem pateicīga, ka viņi no manis neatteicās,» saka B. Baikovska.



20190912-1914-aptaujas-dati.jpg

Pievieno komentāru

Projekts «Dzīves kvalitāte novados»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju