Zināšanas un prasmes ļauj izdzīvot dažādos apstākļos

Ģimene 20. gadsimta vēstures virpuļos – bijusī baušķeniece pēta senču radurakstus.

Ar Tatjanu Nežberti šopavasar mani iepazīstināja Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Aija Baumane, kad Bauskas muzejā viņas abas iekārtoja tekstilmākslas studentu darbu izstādi. Īpašu uzmanību saistīja Tatjanas Nežbertes tekstilija «Dzirnavas», kas bija veidota kā autores dzimtas ģenealoģiskais koks. Auduma apdrukā māksliniece izmantoja senas fotogrāfijas no ģimenes arhīva. Tatjanas dzimtas stāsts ir neparasts, bet tomēr arī diezgan tipisks Latvijas un Lietuvas pierobežā dzīvojošiem, jo pārliecinoši parāda dažādu tautību saplūsmi nedalāmā veselumā, vienlaikus saglabājot katras etniskās grupas identitāti.

Dokumentē mammas atmiņas
Mātes Zigrīdas Kampiņas dzimtas atzaru, kas dzīvoja Lietuvā un Latvijā, Tatjana ir izpētījusi trijās paaudzēs. Meklējumu sākumu apēnoja skumjas.

Stāsta Tatjana: «Pirms dažiem gadiem mamma smagi saslima, mēs sapratām, ka viņai ir atlicis maz laika. Apzinoties, ka visvērtīgākās liecības ir aculiecinieku stāsti, sāku rūpīgi dokumentēt visas sarunas ar viņu. Manā rīcībā bija dzimtas vēstures dažādi fakti, taču trūka savstarpējas saistības. Vēsturisko kontekstu man labāk palīdzēja saprast arī interneta vietnēs un grāmatās atrastā informācija.

Mana vecvectēva Leonarda Zēderštrema (Söderström) ģimene no 20. gadsimta sākuma līdz 1939. gadam dzīvoja netālu no Lietuvas pierobežas pilsētiņas Žeimes. Leonards bija zviedrs. Viņš ieceļoja Austrumprūsijā, tad iegādājās īpašumus Lietuvā, lai veidotu savas jaunās mājas. Leonards apprecēja vācieti – manu vecvecmāmiņu Emīliju Šēferi. Pēc nostāstiem viņa ir dzimusi Austrumprūsijas galvaspilsētā Kēnigsbergā, taču konkrētu faktu manā rīcībā nav. Ģimenes arhīvā ir saglabāta Leonarda un Emīlijas kāzu fotogrāfija. Tā nav datēta, taču zināms, ka pāris apprecējās vēl pirms Pirmā pasaules kara.» 

Amats nodrošina ģimeni
Zēderštremu ģimenē bija deviņi bērni. Tatjanas vecvectēvs bija zemes, liela  ābeļdārza, kuļmašīnas un mūra dzirnavu īpašnieks – turīgs vīrs. Īsi pēc jaunākā bērniņa piedzimšanas Leonards nomira. Viņam un sievai bija liela vecuma starpība. Rūpes par kuplo ģimeni vajadzēja dalīt vecākajiem dēliem, taču viņi nebija iemācīti saimniekot.

Kritiskajā situācijā iniciatīvu uzņēmās pavisam jauniņā meita Venera Elizabete – Tatjanas vecmāmiņa. Viņa nolēma braukt uz Šauļiem, lai  mācītos amatu. Veneras Elizabetes lielais sapnis bija nopirkt adāmmašīnu, tāpēc vienu vasaru viņa gāja slaukt lielsaimnieku govis un loloto mērķi sasniedza. Ar adīšanu Venera Elizabete  spēja nodrošināt iztiku jaunākajiem pieciem brāļiem un māsām, kuri viņai bija pateicīgi līdz mūža galam.

Nolemj atgriezties Vācijā
Zēderštremu ģimenes valoda bija vācu, viņi iemācījās arī lietuviešu valodu. 1939. gadā, kad sākās etnisko vāciešu repatriācija uz dzimteni, Emīlija Zēderštrema kopā ar pieciem bērniem un visu iedzīvi aizbrauca uz Vāciju. Žeimes mājās palika saimniekot vecākais dēls, kurš jau bija precējies. Vācijā Zēderštremu meitenēm dzīve izvērtās interesenta un labklājīga. Viņas jau bērnībā bija apguvušas dažādus smalkus rokdarbus, tāpēc pie modistēm viegli varēja atrast darbu.
Tagad no kuplās dzimtas Vācijā ir palikuši divi pēcteči. Tatjanas mammai Zigrīdai ļoti cieša saikne izveidojās ar māsīcu Tīnu. Viņas regulāri sazinājās. Tīna bija atbraukusi no Vācijas apskatīt savu senču dzimtās vietas Lietuvā.

Apprecas ar latvieti
Enerģiskā Zēderštremu meita Venera Elizabete, kura ar savām prasmēm bija izglābusi ģimeni no posta, 40. gadu sākumā apprecējās ar latvieti – īstenu zemgalieti Žani Krišjāni Kampiņu. Viņa vecāki Latvijas un Lietuvas pierobežā bija lēti iegādājušies zemi. Žanim bija divi brāļi un māsa, kas dzīvoja Lietuvā. Venera un Žanis turpināja saimniekot Kampiņu īpašumā.

Tatjanas mamma Zigrīda piedzima 1943. gadā kā otrais bērns, Kampiņu ģimenē pavisam bija seši bērni. Dzīve pēckara gados bija tik sūra, ka pusaudžiem ļoti agri vajadzēja sākt strādāt. Ap 1965. gadu padomju agrārās reformas rezultātā Kampiņi  zaudēja dzīvesvietu, tāpēc Venera ar jaunākajiem bērniem un vīru Žani pārcēlās uz dzīvi Latvijā – no Lietuvas robežas netālajā Svitenē. Žanis sāka strādāt kolhozā, Venera rūpējas par saimniecību un ģimeni.

Svitenē jau agrāk dzīvoja Žaņa māsas ģimene. Kampiņu jaunā dzīvesvieta atradās netālu no Bērsteles luterāņu baznīcas. Šo māju Tatjana iemīļoja jau agrā bērnībā, bieži braucot pie vecmāmiņas Veneras.

Pēdējā nelegālā robežas šķērsošana

Dzimtas stāstu turpina Tatjana: «Mūsu ģimenē vecmāmiņa Venera bija īsta poliglote. Viņa vienlīdz labi prata vācu, lietuviešu, latviešu un krievu valodu, bet mana mamma runāja trijās valodās.
Vecmāmiņa, viņas brāļi un māsas bija pirmā Zēderštremu paaudze, kas sāka runāt latviski un lietuviski. Žeimes skolā viņi apguva gan vācu, gan lietuviešu valodu. Tuvākie kaimiņi bija latvieši, kuri, tāpat kā Zēderštremi, bija luterāņi, tāpēc saikne ar valodu un tradīcijām izveidojās jo cieša. Kādu laiku Venera pat dziedāja Žeimes luterāņu draudzes korī.

Vecmāmiņa vienmēr bija neatlaidīga un sasniedza iecerētos mērķus. Tā notika arī ar viņas pēdējo gribu. Venera nodzīvoja ilgu mūžu un nomira 90. gadu sākumā. Viņas kvēlākā vēlēšanās bija atdusēties blakus tēvam Leonardam Žeimes vācu-latviešu kapsētā. Tolaik mirstīgo atlieku pārvešana pāri Latvijas robežai bija ārkārtīgi sarežģīta birokrātiska procedūra. Mūsu ģimenei bija labs paziņa Latvijas Robežsardzē. Viņš ieteica diezgan riskantu risinājumu, parādot nomaļu, šauru lauku ceļu, pa kuru nemanāmi varēja šķērsot abu valstu robežu. Pēc atvadu dievkalpojuma Bērsteles baznīcā mašīna ar Veneras zārku devās pa norādīto maršrutu. Tā mums izdevās izpildīt vecmāmiņas pēdējo gribu atdusēties dzimtās Lietuvas kapos  līdzās tēvam.»

Liktenīgā tikšanās Maskavā

Skarbajos pēckara gados Tatjanas mamma Zigrīda izmācījās par konditori, strādāja Bauskā, īrēja istabiņu Rīgas ielā patiešām briesmīgos apstākļos. Viņa nebūt negrasījās tā pavadīt turpmāko dzīvi. Draudzenes iespaidota, mamma pieteicās PSRS militārajā dienestā un izmācījās par telegrāfisti ar iesauku Odiņš. Tā bija ļoti pieprasīta profesija. Viņas dienests noritēja  Iecavas ciema Zālītē dislocētajā padomju karaspēka bāzē, pēc tam – Šauļu Gaisa flotes sakaru daļā.

Tas bija laiks, kad jaunieši sapņoja par tālo, romantisku ilūziju apvīto Sibīrijas taigu – grandiozajām būvēm, ģeoloģiskajām ekspedīcijām. Kad Zigrīdai Kampiņai beidzās dienests Šauļos, viņa nolēma doties uz Omskas pilsētu Sibīrijā. Vispirms no Rīgas ar vilcienu bija jābrauc uz Maskavu. Tur viņa klātienē iepazinās ar Mihailu Biļenski, ar kuru regulāri sarunājās ēterā, pildot dienesta pienākumus. Mihails vēl turpināja dienestu bruņotajos spēkos.

Pārdrošos sapņus Zigrīdai nācās atlikt, jo abi vēlējās nodibināt ģimeni. Pāris 1967. gadā reģistrēja laulību Ukrainā. Zigrīda atgriezās Lietuvā un turpināja telegrāfistes  darbu Šauļos līdz brīdim, kad Mihails beidza karadienestu armijā. Tad jaunā ģimene  apmetās uz dzīvi Harkovas apgabala pilsētiņā Kupjanskā, kur 1969. gadā piedzima Tatjana. Diemžēl visai drīz Mihails saslima ar tuberkulozi, sekoja ilga ārstēšanās.

Izvēlas Latviju

Zigrīda pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā, kur Īslīces pagasta Lauktehnikā ģimeni  laipni uzņēma Žaņa Kampiņa brālis un sieva. Viņi radus izmitināja savā dzīvoklī.  Tolaik tuberkulozes slimnieki diezgan ātri varēja dabūt dzīvokli. Arī Biļenskiem nevajadzēja ilgi gaidīt – Bauskas rajona izpildkomiteja viņiem piešķīra labiekārtotu dzīvokli Īslīcē. Mihails sāka strādāt par saldējamo iekārtu meistaru, Tatjana apmeklēja bērnudārzu un skolu Bauskā.

Zigrīdas Biļenskas vienīgā darbavieta līdz pat aiziešanai pensijā bija Bauskas rajona Patērētāju biedrība, kur sākumā strādāja par noliktavas pārzini universālveikalā, tad vadīja saimniecības preču veikalu. Tirgotavā jūtamo esošo ķīmisko izgarojumu dēļ, kas ietekmēja veselību, nācās uzņemties universālveikala vīriešu  nodaļas vadību. Katru nedēļas nogali ģimene pavadīja pie vecmāmiņas Veneras Svitenē.

Mihails joprojām dzīvo tajā pašā dzīvoklī Īslīces pagastā, kopj dārzu, vērīgi seko meitas Tatjanas un mazmeitas Luīzes mākslinieciskajai darbībai, kā arī izbauda mazdēla rūpes, kad viņš atbrauc no Zviedrijas. Luīze Nežberte Vīnē studē starpdisciplināro māk-slu, kā jaunā fotogrāfe Latvijā ir saņēmusi vairākas balvas. 

Parādās jauni fakti
Pērn Tatjana ciemojās pie māsīcas Ukrainā. Abas nolēma, ka vajadzētu izpētīt arī tēva Mihaila Biļenska dzimtu, par kuru ir zināmi tikai daži skopi fakti. Diemžēl Ukrainas arhīvos ir velti meklēt sistematizētus un digitalizētus krājumus kā Latvijas Vēstures arhīvā, tādēļ nodoms pagaidām tika atlikts.

Toties informācija par Zēderštremiem kļūst aizvien plašāka. Pakrojas apriņķa vēstures sējumā, kas izdots Šauļos, Zēderštremu dzimtai Lietuvā ir veltīta vesela nodaļa. Grāmatā Tatjana uzgājusi dažus nezināmus faktus, arī nostāstu par to, kā vecvectēva māsasdēls ticis pie mūra dzirnavām. Izdevumā parādās arī dzimtas atzars ar uzvārdu Dumbris, jo vecvectēva māsa bija precējusies ar lietuvieti.

Dzimtas pētniece ir informēta par Lietuvā palikušo Zēderštremu pēcteču gaitām. Viens no viņiem – Jons  Zēderštrems – bija ilggadējs Jonišķu sadzīves pakalpojumu kombināta direktors. Viņa viens dēls ir Pakrojas rajona prokurors, bet otrs – veiksmīgs uzņēmējs. «Žeimes un apkārtnes iedzīvotāji manus tālos senčus atceras kā atvērtus, izpalīdzīgus, strādīgus un godīgus cilvēkus,» teic Tatjana.

TATJANA NEŽBERTE

Dzimusi Harkovas apgabala Kupjanskā latvietes Zigrīdas Kampiņas un ukraiņa Mihaila Biļenska ģimenē.

Bērnību un skolas gadus pavadījusi Īslīces pagasta Rītausmu ciemā (agrāk – Lauktehnikā).

Beigusi pamatskolas kursu Bauskas 1. vidusskolā.

Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumā ieguvusi apģērbu konstruēšanas un modelēšanas specialitāti.

Absolvējusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti, iegūstot bakalaura un maģistra grādu vadzinībās.

Strādājusi Bauskas rajona Patērētāju biedrības valdē par kancelejas vadītāju.

Vadījusi apdrošināšanas akciju sabiedrības «Balta» Rīgas biroja kanceleju.

Strādājusi a/s «Parex banka» par maksājumu karšu nodaļas administratori, kredītu projektu vadītāju un kreditēšanas nodaļas vadītāja vietnieci.

Darbojusies nekustamā īpašuma attīstīšanas projektos.

Bijusi viesnīcas direktore.

Iesaistījusies Nodarbinātības valsts dienesta projektos, vadījusi šūšanas kursus bezdarbniekiem.

Nodibinājusi apģērbu šūšanas individuālo darbnīcu, ko vada joprojām.

Izveidojusi piecas apģērbu kolekcijas, vienu demonstrējusi Parīzē.

Pašlaik studē Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas maģistrantūrā, piedalās dažādās izstādēs, dzīvo Rīgā.

TATJANAS NEŽBERTES ATZIŅAS

Baltvācu kultūra tiek vienpusīgi pētīta un traktēta. No redzesloka ir izstumtas Baltijas vāciešu zemākās kārtas jeb «melnā darba» strādnieki, mūsdienās radot maldīgu priekšstatu, ka Baltijā ir dzīvojuši tikai vācu aristokrāti. Īstenībā viņu bija apmēram 20%, bet pārējie baltvācieši, gluži tāpat kā vietējie iedzīvotāji, cīnījās par savu eksistenci. Zinot, ka manī rit baltvācu asinis, par šo tēmu agrāk netiku domājusi.

Es jūtos kā latviete – patiesi piederīga savai valstij. Man ir ļoti tuva vide, kurā dzīvoju un strādāju, es labi to pārzinu un negribu atrasties citur. Vienlaikus apzinos, ka esmu mazliet citādāka nekā vairākums latviešu – varbūt atvērtāka, brīvāka domās un izpausmēs.

Mūsu dzimtas sievietēm visās paaudzēs jau bērnībā tika dots tāds zināšanu un prasmju kopums, kas ļauj izdzīvot pat ekstrēmos apstākļos. Tā ir milzīga vērtība. Mans sapnis par mākslu kā profesiju piepildījās vēlu, taču jūtos laimīga, ka uzdrīkstējos savā dzīvē mainīt redzespunktu un īstenot radikālas pārmaiņas.

Neesmu izvēlējusies nevienu konfesiju, jo vecmāmiņa manī ieaudzināja pārliecību, ka Dievs ir viss, jebkura radība, jebkurš notikums ir Dieva dota skola. Jēzus māca: «Ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs,» (Mateja 7:12). Pēc šiem ieteikumiem arī dzīvoju.




20190621-0150-maf-logo.jpg

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Projekts «Dzīve pierobežā»

Uz bauskasdzive.lv pilno versiju